Vaboļpētnieka piedzīvojumi: Mežstrādnieki

Vaboļpētniekam jāmāk komunicēt ar cilvēkiem, īpaši, ja tu savus pētījumus gribi veikt viņu teritorijā. Saulaina pirmā augusta pēcpusdiena. Interesantākais vaboļu laiks šajā sezonā jau pagājis. Augustā vēl šo to var noķert mežos uz ziediem vai baļķu krāvumiem, taču cerēt uz kaut ko dižu ir pagrūti. Protams, kaut kur piejūrā vai Daugavpils apkārtnē var cerēt ieraudzīt kādu no dižkoksngraužiem, kuriem visas trīs sugas Latvijā ir ļoti retas, bet citur galvenokārt dažas biežāk sastopamās sugas. Vaboļu daudzveidības mēneši ir maijs, jūnijs, jūlijs. Pārējā laikā sugu mazāk. Parādās galvenokārt ziemojošās sugas.

Nesen Nīcgales mežos noskatīju vietu, kur mežinieki ļoti aktīvi zāģēja mežu. Milzīgas apses, egles, priedes sazāģētas tika krautas milzīgos balķu krāvumos, uz kuriem noteikti vēl var atrast kādas no lielajiem skujkoku koksngraužu ģints Monochamus pārstāvjiem. Nīcgales mežos šajā sezonā man izdevās konstatēt veselas četras šīs ģints sugas, tai skaitā divas parastās sugas, kas ir sastopamas katrā skujkoku mežā, vienu reto taigas sugu Monochamus urussovi un vienu hiperreto, kura līdz šim Latvijā zināma pēc trim eksemplāriem no trim vietām - Monochamus saltuarius.

Piebraucis pie baļķu krāvumiem, izkāpu no mašīnas un sāku rūpīgi pētīt sakrautos baļķus. Uzreiz pamanīju milzīgu Monochamus urussovi īpatni, kurš, saslējis garās ūsas, sēdēja uz egles baļķa un sildījās saulē. Nobildējis skaisto vaboli, devos pie nākamā krāvuma. Tikko sāku rāpties pa to, kā aiz līkuma parādījās baļķu vedējs. Piebraucis klāt, šoferis apstājās, izkāpa no mašīnas un piegāja klāt apvaicāties, ko es uz viņu baļķiem daru. Es pastāstīju, ka esmu vaboļpētnieks, ka šeit meklēju uz koksnes dzīvojošās vaboles. Viņš apjautājās, cik Latvijā vaboļu sugu? Es teicu, ka trīs ar pusi tūkstoši sugas ir atklātas, bet vēl ir tādas sugas, ko zinātnieki nav atklājuši, tāpēc reāli pie mums dzīvojošo sugu skaits ir lielāks. Kā reiz uz viena no baļķiem es ieraudzīju kārtējo Monochamus urussovi tēviņu ar milzīgām uz sāniem pavērstām ūsām. Redz, cik skaists! - es rādīju šoferim ieraudzīto ūsaini. Tiešām! - viņš brīnījās. Jau cik gadus vadāju baļķus, bet nekad uz tiem tik lielas un ūsainas vaboles nebiju pamanījis, - noteica baļķu vedēja šoferis. Kamēr mēs vērojām skaisto, melno vaboli, piebrauca vēl divi gados jauni puiši. Arī mežstrādnieki. Šoferis parādīja viņiem neparasto vaboli. Arī piebraukušie puiši bija pārsteigti, ka šeit mežos dzīvo tik iespaidīgas vaboles. Es lēnām virzījos tālāk, aplūkodams baļķi pēc baļķa. Ieraudzīju arī citas šīs ģints sugas. Pārsvarā mātītes, kas mizā un zem tās dēja olas. Man par izbrīnu, visi trīs mežstrādnieki turpināja mani pavadīt un pat vairāk - paši sāka meklēt vaboles. Ar prieka sajūtu man nesa katru atrasto vaboli! Četratā mēs izložņājām visus baļķu krāvumus. Ko tik viņi man neatrada, pat tādas sugas, kurām, pēc maniem novērojumiem, jau jūlijā vairāk nevajadzēja būt. Man bija milzīgs prieks, ka puiši ieinteresējās par vabolēm un tik azartiski metās man palīgā!

Atvadoties es pateicos viņiem un teicu, ka, ja gadījumā viņiem interese par vabolēm nepazudīs, droši var nākt studēt bioloģiju uz Daugavpils Universitāti. Tur viņi varēs attīstīt savas intereses vaboļpētniecības jomā. Nedaudz pazirgojušies par pēkšņo nodarbes maiņu, puiši atgriezās pie saviem mežizstrādes darbiem, bet es devos mājās. Forši, ka viņi ieinteresējās par vabolēm. Turpmāk vismaz zinās, ka uz sakrautajiem baļķiem var daudz ko interesantu ieraudzīt. Man bija labs noskaņojums un virkne informācijas par konstatētajām koksngraužu sugām. Tāda cilvēku ieinteresētība par vabolēm mani vienmēr priecē.