Ekspedīcijas uz tālām zemēm vienmēr ir ļoti interesantas un vienmēr līdz galam nezināmas. Pat, ja tu brauc regulāri uz kādu valsti, katra nākamā reize nāk ar kaut ko jaunu. Bet galvenais, ka tev šajās zemēs sāk veidoties draugu un paziņu tīkls. Viena no tādām valstīm ir Tadžikistāna. Braucot uz šo tālo Vidusāzijas zemi, es vienmēr rēķinos, ka pirmās dienas paies, tiekoties ar turienes draugiem un paziņām. Būt Tadžikistānā un par to nepaziņot vietējiem paziņām, būtu pielīdzināms nodevībai. Es zinu, ka viņi to man nepiedotu. Turklāt viņi parasti uzņemas arī ekspedīciju organizēšanu. Patiesībā bez viņiem būtu ļoti grūti komunicēt ar vietējiem, arī ar varas iestādēm.
Esot Tadžikistānā, es rēķinos ar to, ka atgriezīšos vismaz dažus kilogramus smagāks, jo katra ēšana ir nopietns process ar sarunām, tostiem un lielu pieēšanos. Vesels piedzīvojums! Tadžiku virtuve ir salīdzinoši trekna, sātīga un ļoti garšīga. Pētīt vaboles Tadžikistānā noteikti nozīmē, ka lielāko dienas daļu tu ēdīsi, un brīvajos brīžos starp ēdienreizēm tev būs laiks izskriet kalnos. Jā, ja tu brauc ekspedīcijā kopā ar vietējiem.
Tadžiku pusdienas ir vesels rituāls ar senām tradīcijām, kas nāk no tūkstošiem gadus vecās persiešu kultūras. Pirms pusdienām vienmēr ir īsa Allaha lūgšana, lai Viņš svētī ēdienu un ēdājus. Galds parasti ir nokrauts ar dažādām uzkodām, fantastiski svaigiem un garšīgiem vietējiem augļiem, dzērieniem. Vienmēr ir smaržīga zaļā tēja. Ļoti bieži (īpaši lauku apvidū) tā ir zāļu tēja no vietējiem ārstniecības augiem. Sākumā atnes zupu. Visbiezāk tā ir šurbo - dārzeņu-gaļas zupa. Kad tu apēd pasniegto piālu zupas, tev noteikti piedāvās papildporciju. Visbiežāk arī pierunās tevi to paņemt. Pēc pirmās zupas visdrīzāk sekos nākamā, kas, visticamāk, būs lagman. Pilna porcija ar kalnu biezumu. Arī pēc lagman piedāvās papildporciju. Un kaut vai aiz cieņas pret saimnieku tu neatteiksies. Iespējams, pat nevarēsi atteikties, jo tev ļoti, ļoti piedāvās! Pēc tam nāks vairāki otrie ēdieni - šašliks, grilēta aitas gaļa, varbūt grilēta vista vai tīteņi vīnogu lapās... Pēc tam, kad tu vispār vairāk nevari paskatīties uz ēdienu, sekos plovs - visu ēdienu karalis. Atteikties nedrīkst. Un tu nemaz nevarēsi atteikties, jo plovs Tadžikistānā ir tik garšīgs, un tu sapratīsi uzreiz, ka viss, ko tu esi ēdis līdz šim Latvijā ar nosaukumu plovs, ir bijusi tikai parodija par šo ēdienu. Tev būs jāēd, jāēd, jāēd, jo visi teiks, ka tas viss gatavots speciāli tev un par godu tev...
Un tad tu nokrīti turpat uz tapčana esošā matracīša un nosnaudies diendusu, jo piecelties tu vienkārši nespēj. Arī paši tadžiki dara tieši tāpat. Un tad, kad tadžiki snauž, tu kā bumba vari velties kalnos meklēt vaboles. Bet, ja viņi nesnauž, tad zini, ka pēc kādas pusstundas tev būs jābrauc pie cita cienījama tadžika, un viss ēšanas rituāls sāksies no sākuma. Tu nevarēsi, tev nelīdīs vairāk šurbo, lagman, bet zini, ka vēl būs šašliks un plovs..., bet tev vajadzēs ēst... Tu taču cieni arī nākamās mājas saimnieku.
Varbūt kāds no jums teiks, ka es pārspīlēju. Palasiet Imanta Ziedoņa grāmatu "Perpendikulārā karote" vai manu "Tur, aiz tuksnešiem un kalnu grēdām...". Tur jūs daudz interesanta uzzināsiet par tadžiku kultūru un autoru piedzīvoto šajā senajā un interesantajā valstī.
Tadžiki nav rīmas. Ikdienā viņi ēd pieticīgi. Taču, ja atbrauc viesis, tad ir svētki! Viesis tadžiku kultūrā ir Allaha sūtnis. Viesim jāatdod viss labākais...
Tadžikistānā plovs ir ēdienu karalis, bet mans draugs Hols ir plova karalis
Galda saimnieks visiem pie galda sēdošajiem sadala maizi. Sena tadžiku tradīcija
Tadžiku maize. Ja ir maize, ģimene būs paēdusi
Tadžiku maize tiek cepta īpašās krāsnīs - tandīros
Šī nav vāze galda dekorēšanai. Tas ir kumisa (skābs ķēves piens) trauks, kurā iemērkti vietējā kadiķa - arčas zari, lai piens nesabojātos. Viens no nedaudzajiem pārtikas produktiem Tadžikistānā, kas man negaršoja
No speciālās krūkas krūzēs tiek saliets kumiss
Pusdienas stepē pie aitu ganiem Dienvidtadžikistānā
Šoreiz pusdienās bļoda ar sautētu kazlēna gaļu. Protams, būs arī plovs
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru