Pūcīte vēderā

Pie Ilgu pils ik pa laikam es izlieku gaismas ekrānu nakts kukaiņu spīdināšanai. Īpaši interesanti ir tad, kad uz Ilgām atbrauc tauriņu pētnieks Nikolajs Savenkovs. Viņš ir tāda līmeņa profesionālis, ka spēj pat sugu noteikt tauriņa lidojuma laikā. Kā būsiet pamanījuši, daži tauriņi naktī spēj lidot ļoti ātri.

Tā kā bija silts septembra sākuma vakars, mēs ar studentu grupiņu, kas bija palikusi Ilgās palīdzēt montēt vaboles, atelpas brīdī izgājām paskatīties ārā pie gaismas lamatām. Bija salidojuši rudens sprīžmeši, dažas vasaras nogales pūcītes, viena nobružāta ošu oreņpūcīte, kuras zilā josla uz pakaļspārniem sajūsmināja studentus. Bija atlidojuši arī daži irši. Kopumā kukaiņu aktivitāte nebija slikta. No vabolēm bija atlidojušas dažas Nicrophorus ģints līķvaboles un visādas grūti nosakāmas sīkaļas.

Kaut kā pamazītēm sākām atcerēties dažādus piedzīvojumus no dzīves. Pārsvarā stāstīju es, bet studenti jautri smējās. Brīžiem smējos arī es. Kurš gan var labāk pasmieties par sevi, ja ne pats kopā ar saviem studentiem. Tā smiedamies, mēs stāvējām bariņā, sarunājāmies, kad pēkšņi visinteresantākajā mirklī, kad es smējos ar visplatāk atplestu muti, tiešā tēmējumā man mutē milzīgā ātrumā ielidoja paprāvs naktstauriņš. Spriežot pēc lidojuma ātruma un izmēra, tā varēja būt kāda no pūcītēm. Viss jau būtu labi, ja tauriņš apstātos un paliktu mutē. Izspļautu un viss. Bet šī jau negribēja samierināties ar ielidošanu tādā "koka dobumā". Pēc dažām sekundēm es saviebos tā, it kā gribētu vemt. Ar asiem nadziņiem un spārnu propelleru vērsdams pret manām mandelēm, tas ātri tika tām cauri un ar kutinošām kustībām barības vadā nonāca manā kuņģī, kur vismaz īsu brīdi mēģināja kustēties, taču tad kuņģa sula darīja savu, un tauriņš nejauši kļuva par manu barības objektu. Garšu nesajutu, jo viss notika dažās sekundēs. Bija taču miljons virzienu lidošanas trajektorijām, bet šis izvēlējās to, kas caur plati atvērto muti veda tauriņu manā vēderā.

Studentiem kļuva vēl jautrāk, lai gan man ne visai, īpaši tad, kad naktstauriņš pārvarēja mana kakla  mandeļu barjeru. Kopš tās reizes man ir nerakstīts likums: "Pie gaismas lamatām nevajag skaļi smieties, mutē var ielidot tauriņš, pat irsis..." :) Tiesa gan, šo normu arī joprojām es ievēroju ne vienmēr.

Naktstauriņus vērojot

Daugavpils universitātes biologi - mani studenti!

Pūcīte (Cucullia fraudatrix)