Tikšana uz Burejas rezervātu Krievijas Tālajos Austrumos parasti ir ar daudziem piedzīvojumiem. Daļa no tiem saistīta ar vietējām "nacionālajām" īpatnībām. Rezervāta administrācija nopirka jaunus japāņu motorlaivu motorus. Vienam no inspektoriem likās, ka šis tas konstrukcijā ir par sarežģītu, tāpēc viņš, kā dzimis racionalizators, dažus rūpnīcas risinājumus vienkāršoja. Rezultātā jaunais motors visu laiku niķojās, ik pa laikam brauciena laikā slāpa nost, un, pats sliktākais, ilgi negribēja atsākt savu darbošanos. Nu, ne vienmēr racionalizatoru priekšlikumi realizējas veiksmīgi... Taču mums vajadzēja tikt uz rezervātu. Divas laivas brauca normāli, taču trešajai ik pa laikam noslāpa motors.
Pirmajā nakšņošanas vietā mednieku namiņā Burejas upes krastā tika nolemts, ka no rīta tālāk brauksim ar divām laivām, bet trešās laivas pasažieri paliks un sagaidīs, kad viena no pirmajām laivām atgriezīsies tiem pakaļ. Nu, stundas piecas pret straumi un pāris stundas atpakaļ! Mantas sakrāvuši mūsu laivās, Uldis un Valdis palika gaidīt nakšņošanas vietā. Protams, no tagadējā skatu punkta tas jāuztver kā zināms varoņdarbs, jo palikt divatā taigā bez ieroča un pārtikas, pat zinot to, ka pēc stundām septiņām - astoņām tev atbrauks pakaļ, ir pašupurēšanās zinātnes vārdā. Kaut vai tāpēc, ka mednieku mājiņas durvis sen bija izlauzuši lāči un izēduši visus pārtikas krājumus, ko bija atstājuši iepriekšējie ceļotāji. Jā, starp citu tas ir taigas likums, ja ziemošanas vietā tev ir ko atstāt no pārtikas - atstāj, jo, iespējams, ka tur var iegriezties kāds izsalcis cilvēks, kuram nelielā pārtikas rezerve var būt izdzīvošanas jautājums.
Tā diena mūsu palicējiem nebija veiksmīgākā diena. Burejas augštecē kalnos spēcīgi lija, un upes ūdenslīmenis ļoti strauji pacēlās par pāris metriem, un solīto piecu stundu vietā ar visādiem piedzīvojumiem, par ko es jau rakstīju, mēs braucām stundas padsmit. Tikuši līdz rezervāta kordonam "Strelka", kur bija plānota mūsu apmetne, inspektori nolēma, ka vakarā nav jēgas doties pakaļ palicējiem, ka to darīs no rīta, kad, iespējams, upē kritīsies nedaudz ūdens līmenis.
Savukārt mūsējie palicēji Uldis un Valdis, nesagaidījuši atgriežamies motorlaivu un redzot, ka upē strauji cēlies ūdenslīmenis, saprata, ka ar mums kaut kas atgadījies un sāka par to uztraukties. Nekas cits neatlika, kā domāt kur dabūt ko ēdamu.
Pēkšņi viņu mieru iztraucēja bariņš cilvēku, kas ieradās pie mednieku namiņa. Tie bija vietējie malumednieki, kas atbrauca naktī ķert taimiņus "uz peli" ("na myša"). "Pele" ir auklas galā iesiets putuplasta gabals, kas aptīts ar lupatu un pie kura piesieti vairāki āķi. Taimiņš domā, ka naktī pa upi peld pele un to grābj. Protams, kā Krievijas Tālajos Austrumos taigā pieņemts, atbraucēji pabaroja mūsējos un paņēma kompānijā līdzi malumedībās. Neko dižu nenoķēra, jo ūdens līmenis bija ļoti augsts, un ūdenī peldēja daudz visādas drazas. Taču pieredze viņiem bija super interesanta.
Savukārt mēs nervozējām par bez pārtikas un siltām mantām palikušajiem kolēģiem, kā viņi pārnakšņoja. Nākamajā dienā pievakarē aizbraukusī motorlaiva atgriezās ar Uldi un Valdi. Mēs sagaidījām ar siltu zivju zupu, izkurinātu pirtiņu... Kā jūs? Neēduši, izbadējušies, nosaluši??? - vaicāja gandrīz katrs. Mēs bijām pabaroti un visu nakti bijām darbībās. Vietējie maluzvejnieki mums palīdzēja un izklaidēja, - atteica atbraukušie un devās pie zupas katla... Ekspedīcijās gadās arī tā. Bet, manuprāt, tas arī rada mūsu profesijas romantiku. Kas būtu biologa darbs bez piedzīvojumiem? Ja tas nepatīk, tad jau jāvelk balts halātiņš un jāiet laboratorijā sēdēt...
Burejas upe pie kordona "Strelka" bezlietus periodā
Burejas krastos daudzviet aug klājeniskais ciedrs. Tā brikšņi ir grūti izbrienami
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru