Netālu no Kolkas raga ir dažas vietas, kur vaboļpētnieki ik pa laikam novēro ļoti reto un aizsargājamo koksngraužu sugu - skujkoku dižkoksngrauzi (Tragosoma depsarium). Šī suga atšķirībā no daudzām citām koksngraužu sugām ir aktīva naktī. Tā dzīvo un attīstās skujkoku, galvenokārt priežu, sausajās kritalās, turklāt vietās, kur kritalas vasarā saule spēcīgi iesilda. Šī suga gluži tāpat kā pārējās divas dižkoksngraužu sugas dabā parādās nedaudz vēlāk nekā vairums koksngraužu, proti, jūlijā-augustā. Vairākas tādas vietas, kur dzīvo skujkoku dižkoksngrauzis, ir uzietas Slīteres Nacionālajā parkā.
16. jūlija vakarā es biju iebraucis Kolkā pie kolēģa Kristapa Vilka, kurš tajās dienās bija apmeties Latvijas Universitātes biologu lauku prakšu bāzē. Tajā reizē viņš kopā ar Kolkas koksngraužu pazinēju Mareku Ieviņu un atbraukušajiem Latvijas Dabas muzeja entomologiem - Uģi Piterānu un Kasparu Ozoliņu - plānoja naktī ar lukturīti doties uz vienu vigu uz nokritušajām priedēm meklēt dižkoksngraužus. Gaidot tumsu, mēs nedaudz paklīdām pa Kolkasraga kāpām, skatoties sveķotājkoksngraužus (Nothorina muricata). Bija nedaudz vēsi, un mēs neko neatradām. Es pēc tālā ceļa no Daugavpils un dienas aktivitātēm pa Ziemeļkurzemes mežiem jutos pietiekami noguris. Arī vakars nelikās tik silts, lai būtu cerības kaut ko no naktī aktīvajām vabolēm ieraudzīt. Tāpēc es izlēmu braukt uz Dundagu, kur tonakt es biju apmeties, gulēt.
Protams, pulksten astoņos no rīta es saņēmu Uģa Piterāna īsziņu ar naktī redzēto vaboļu fotogrāfijām. Neteiktu, ka šī ziņa man uzlaboja noskaņojumu. Kamēr es gulēju, naktī ir atrasts un sabildēts skujkoku dižkoksngrauzis un citi retumi. Nu ko? Pats vainīgs! Nogulēju!
Pēc laiciņa, 6. augusta vakarā, es atkal Kolkā. Šoreiz Kristaps nevarēja izrauties no Rīgas, bet es komandā ar meitu. Ārā +18 oC silts. Šoreiz esam apmetušies Melnsilā, kur, sagatavojuši lukturus, gaidījām tumsu. Sākoties krēslai, kāpām mašīnā un braucām līdz mums zināmajai vigai pie Kolkas. Tumsā, bruņojušies ar lukturiem kā divi jāņtārpiņi, rūpīgi aplūkojām kritalu pēc kritalas. Ko tik mēs tur neredzējām! Milzīgi krustzirnekļi, tūkstoškāji, dažādas vaboles, tai skaitā asmalis (Thymalus limbatus), kas Latvijā ir liels retums, un daudz kas cits. Tikai ne skujkoku dižkoksngrauzis. Nedaudz pēc pusnakts sāka parādīties rasa un spīdēja pilnmēness. Droši vien no malas mūsu darbības izskatījās visai sirreālas. Pilnmēness naktī meža vidū vigas malā divi ar lukturīšiem ložņā gar sakritušajiem priežu stumbriem un kaut ko meklē...
Skujkoku dižkoksngrauzi mēs meklējām no sirds, taču neatradām. Mēs redzējām stirnu, staltbriedi. Vilkus (gan pelēko, gan Kristapu), kas šajā galā mēdz būt, šoreiz nemanījām. Dzirdējām melno dzilnu un mežapūci. Skujkoka dižkoksngrauža meklējumi bija vesels piedzīvojums mums abiem. Tas, ka neizdevās to atrast un nobildēt - laika jautājums. Es zinu, ka nākošgad mēs to noteikti atradīsim. Tā mums, zaļajiem biologiem, iet - ne vienmēr uzreiz ir rezultāts. Toties kādas emocijas!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru