Abšerona pussala Kaspijas jūras rietumu krastā aiz Azerbaidžānas galvaspilsētas Baku ir gan spēcīgi ietekmēta no arvien pieaugošās apbūves, gan vienlaicīgi ar ļoti interesantu, sausa subtropu klimata stepes veida dabu. Visapkārt vasarnīcas, villas, betona žogi un naftas torņi, fonā Kaspijas jūra un diezgan neskarta stepe. Daudz kur gar ceļa malu- siltumnīcas. Šeit, Abšerona pussalā, vēl joprojām audzē vienus no garšīgākajiem tomātiem, kādus es jebkur pasaulē biju ēdis. Bērnības tomātu garša. Vietējie izvairās audzēt Rietumeiropā veidotās tomātu šķirnes. Izmanto tikai savējās, gadu desmitiem audzētās un turpat veidotās.
Sarunāju vietējās universitātes kolēģus, kuri mani izveda vaboļu medībās. Būt Baku un neizbraukt dabā- tas gan nebūtu labi. Katru reizi, kad esmu Azerbaidžānā, es mēģinu tikt līdz Abšerona pussalas galam, baudīt smaragdzaļos Kaspijas jūras ūdeņu toņus, sauso, saulē izdegušo stepi un meklēt turienes vaboles. Basām kājām tur ir neērti. Izdegušajā zālē daudz stepes dadžu dzeloņu. Caur basajām kājām vislabāk sajust katras vietas zemes enerģiju, tāpēc, staigājot pa stepi, es ļoti bieži novelku kurpes. Tā es uzlādējos. Man šķiet, ka Abšerons, kur vien dažu metru dziļumā ir naftas dzīslas, ir vieta kas uzlādē. Arī toreiz vismaz uz neilgu brīdi es novilku kurpes un basām kājām devos vabolēs. Uz dažām graudzālēm vietām lielā skaitā bija kaut kādas jūlijvaboļveidīgās sugas īpatņi. Forši! Ievācu veselu sēriju mūsu kolekcijai Ilgās. Sugu nezināju. Gan jau būs jāsūta kādam speciālistam, kas strādā ar šo grupu. Tālāk atradu vairākas eļļas vaboļu sugas. Azerbaidžānas vaboļu fauna ir sugām bagāta un ļoti daudzveidīga. Tāpēc jebkuras sugas no šejienes mūsu kolekcijā bija ļoti nozīmīgas. Tad es pamanīju vairākus akmeņus. Bija cerība atrast arī kādu stepes skrejvaboļu sugu.
Pirmo akmeni nespēju pacelt. Tas bija dziļi iegūlies sakaltušajā zemē. Ar abām rokām aizķēros aiz nākamā, nedaudz mazāka laukakmens. Izdevās! Zem akmens bija viens apmēram divus centimetrus garš, drukns melnulis un divi diezgan lieli skorpioni. Atvēlis akmeni, sagribēju nobildēt skorpionus. Taču tie negribēja pozēt. Es paņēmu graudzāles stiebru un nolēmu lielāko skorpionu izdabūt no bedrītes ārā. Skorpions izlīda, mazliet parāpoja uz priekšu, apstājās. Es nobildēju dažus kadrus. Tad skorpions diezgan ātri iemuka zālē. Sāku kužināt otru sugasbrāli. Tas bija vēl veiklāks un ātrāk pazuda. Kamēr es koķetēju ar otru skorpionu, pēkšņi sajutu, ka kaut kas mēģina ierakties man zem pēdas. Jā, jā! Tas bija pirmais aizmukušais skorpions. Ieraudzīt indes dzeloni pie pašas kājas nebija tas, ko es toreiz gribēju. Skorpions varēja iedzelt jebkurā mirklī. Ja alerģiskas reakcijas nav, nomirt jau nenomirsi no šīs sugas kodiena, bet slimnīcā var nākties kādu laiku pabūt. Saņēmos, atspiedies pret otru kāju, no zemes atrāvu skorpiona noskatīto kāju. Protams 46. izmērs varētu būt gana labs, lai skorpions varētu droši paslēpties, taču šoreiz viņa plāni nesakrita ar manējiem. Par laimi, mans manevrs izdevās. Skorpions neiedzēla un pārsteigts par slēptuves pazušanu, devās zālē meklēt ko labāku...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru