Studējot Daugavpils Pedagoģiskā institūta (tagad - universitātes) biologos, es aktīvi komunicēju ar tā laika vadošajiem profesoriem - vaboļpētniekiem, no kuriem vairums strādāja Krievijas universitātēs. Profesore Inese Šarova no Maskavas Valsts Pedagoģiskā institūta (tagad - arī universitātes), ar kuru es biju iepazinies jau savu pētījumu sākumā, atsūtīja man informāciju, ka Novosibirskā Zinātņu Akadēmijas pilsētiņā notiks studentu zinātniskā konference, kurā viena sekcija veltīta entomoloģiskajiem pētījumiem. Tā kā uz to laiku man bija diezgan labs pētījums par Austrumlatvijas skrejvabolēm, es devos pie jaunā mūsu Bioloģijas un ķīmijas fakultātes dekāna docenta Jāņa Jaujas, kurš tolaik aktīvi atbalstīja studentus un jaunos pasniedzējus tieši pētnieciskajā darbā. Izrunājuši ar dekānu manu ideju piedalīties šajā konferencē, es saņēmu atbalstu, vienīgi dekānam vēl bija jārunā ar zinātņu prorektoru par manu komandējumu, taču viņš bija optimistisks un solīja, ka naudu sarunās. Viss tā arī bija, un jau nākamajā dienā viņš man pateica, ka nauda būs, lai es sāku plānot maršrutu un domāt par iespējamajām biļetēm.
Ar biļetēm gan viss nebija tik vienkārši. No Daugavpils līdz Maskavai bija jābrauc ar Kaļiņingradas vilcienu, kurš toreiz kursēja caur Daugavpili. No Maskavas uz Novosibirsku bija labas lidmašīnas biļetes, taču atpakaļ no Novosibirskas līdz pat Daugavpilij bija jābrauc ar vilcieniem, jo tajos datumos lidmašīnas biļešu nebija. Dekāns ieteica piekrist šādam variantam, jo atpakaļceļā varēšot pa vilciena logu vairākas diennaktis "pasauli paskatīties".
Šis nebija mans pirmais brauciens uz Maskavu, bet tas noteikti bija mans tālākais komandējums. Līdz Šeremetjevas lidostai es tiku normāli un bez starpgadījumiem. Arī iekāpšana lielajā IL-96 pasažieru lidmašīnā notika bez jebkādas aizķeršanās. Pirmo reizi lidoju tik lielā lidmašīnā. Sākumā likās, kā tāds monstrs vispār var pacelties gaisā? Pēc pāris stundu lidošanas kaut kur virs Urālu kalniem sākās gaisa bedres. Lielo laineri kratīja arvien vairāk un vairāk. Protams, apkalpe mums lika piesprādzēt drošības siksnas, taču man kā toreiz nepieredzējušam pasažierim viss notiekošais likās visai bailīgi. Lidmašīna trīcēja arvien vairāk. Jau sāka likties, ka tevi iesēdināja metāla vannītē un palaida no otrā stāva pa kāpnēm lejup. Salonā sākās neliela panika. Pie pasažieriem vērsās gaisa kuģa kapteinis, kurš izstāstīja par izveidojušos situāciju. Lejā kaut kur Rietumsibīrijā plosījās ļoti spēcīga vētra, un mūsu lidmašīna ir nokļuvusi starp diviem gaisa slāņiem, un, mierinādams pasažierus, viņš pateica, ka tūlīt pamēģinās pāriet uz citu gaisa slāni. Ja viņš būtu pateicis, ka tūlīt pāries, es nomierinātos, bet, ka pamēģinās... Taču mēģinājums sākās uzreiz, bez gariem ievadiem. Brīvajā kritienā lidmašīna strauji laidās uz leju, tad nedaudz noraustījās un turpināja lidojumu. Turbulence bija mazāka, un mēs veiksmīgi nolaidāmies Novosibirskā. Salons aplaudēja pilotiem.
Konference bija lieliska. Daudz jaunu kontaktu, interesantu sarunu par tēmu, kurā tu pagaidām vēl maz ko zini, bet tev ir liela interese. Šī bija mana pirmā konference ārpus Latvijas, un man tā ļoti iepatikās. Varbūt tas arī bija kāds likteņa pirksts pieteikties pirmajā nosacīti ārzemju konferencē Sibīrijā. Šeit cilvēki ir daudz atvērtāki, sirsnīgāki, izpalīdzīgāki. Šeit nevar neiepatikties.
Atpakaļceļš vairākas diennaktis ar vilcienu. Nopriecājos, ka vairāk nav jālido. Un tā pirmo dienu es vēroju Rietumsibīrijas ainavas. Bērzi, ezeri, purvi un atkal bērzi, bērzi... Šur tur pavīdēja pa kādam taigas fragmentam, arī - lapegles. Apdzīvotu vietu maz. Kaut kur pie pilsētas Permas naktī nez kāpēc mūsu vilciens ilgi stāvēja. Nu, stundas sešas! Guļot es ik pa laikam skatījos pa logu, taču neko nemanīju. Tad vilciens izkustējās no vietas un lēnām sāka braukt. Mūsu kupejā viens no pasažieriem bija kāds dzelzceļnieks, biļešu kontrolieris, kas brauca atvaļinājumā uz Pribaltiku (Baltiju). Viņš pirmais pamanīja, ka braucam ne pa ierasto maršrutu. Viņš devās pie vilciena pavadones. Tā neko nezināja, tad aizgāja pie vilciena priekšnieka, kurš paskaidroja, ka naktī notika nopietns dzelzceļa incidents, kuru tagad mēs apbraucam... Kā jau Krievijā dažreiz gadās, mūsu vilciena vietā Permas dzelzceļa dispečers kļūdaini palaida preču vilcienu, kurš netālu aiz pilsētas saskrējās ar pretim braucošu kravenieku. Un kas būtu, ja šī kļūda nebūtu notikusi? Visticamāk, mūsu vilciens piedzīvotu to pašu katastrofu... Lai apbrauktu notikuma vietu, mūsu vilcienu palaida pa citu dzelzceļu, nu tā ar apmēram tūkstoš kilometru līkumu. Lai arī visās stacijās mums bija zaļais koridors, un vilciens traucās ar kosmisku ātrumu, vienalga Maskavā mēs iebraucām ar astoņu stundu kavēšanos. Tā kā mans vilciens uz Daugavpili bija naktī, nedaudz pēc pusnakts, palika laiks pārdomām par dzīvi. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru