Vecvārkava ir ļoti viesmīlīga vieta. Kādā pēcpusdienā ļoti jaukā kompānijā mēs devāmies viesos... uz Vecvārkavu! Šoreiz brauciena mērķis nebija vaboļu ķeršana. Mēs braucām atpūsties! Turklāt šoreiz ne biologi, bet gan tuvākie darba biedri. Lieliskā kompānijā pie lieliskiem cilvēkiem, lieliskā vietā. Jau pats māju nosaukums bija saulains - gaisma šajā vietā staroja pat vakarā par spīti lietus mākoņiem. Kā jau Latgalē pieņemts, māju saimnieki mūs sagaidīja ar īstu sirsnību un dāsnumu. Saklāti galdi, jautri stāsti, smiešanās - tas viss jau pašā sākumā liecināja, ka pasākums būs lielisks! Arī ceļš uz Vecvārkavu bija taisns. Visos krustojumos bija jābrauc taisni līdz pat mājas pagalmam, kur gan bija jāiegriež.
Mājas saimnieces pavadībā izstaigājām piemājas apstādījumus, kuros puķu bija vairāk nekā kādreiz universitātes agrobioloģiskajā stacijā. Mājas saimniece Anita savulaik beidza Daugavpils biologus. Varēja redzēt biologa piesitienu apstādījumu ierīkošanā. Vēlāk satikām arī skolas direktori Intu, kas arī bija Daugavpils biologu absolvente. Super! Fantastiska tikšanās! DU biologi rullē! Anita un Inta lieliski apliecina to, ka tad, ja pašam ir vēlēšanās kaut ko dzīvē sasniegt, to var izdarīt arī, dzīvojot nelielā lauku novadā. Protams, satikt savus absolventus Vecvārkavā ir notikums, ko varētu iekļaut kategorijā "Vaboļpētnieka piedzīvojumi", taču, lai lasītājam būtu interesantāk, šī stāsta rozīnītei atklāšu vienu šī vakara atgadījumu.
Kā jau Latgalē pieņemts, ja vakariņas, tad īstas vakariņas. Neviens šeit neniekosies ar kanapē un citām knapmaizītēm... Pēc starteruzkodas un forša kokteiļa mums tika pasniegta īsta, garšīga, tumīga, laukos vārīta soļanka Viss jau būtu labi, ja, pienesot man domāto pilno zupas šķīvi, saimnieces meita Anna (kas darbadienās ir DU Zinātņu daļas vadītāja), vismaz trešdaļu izcili garšīgā ēdiena nesagāztu man klēpī. Par laimi, cieta tikai manas bikses... :) Es smējos no sirds, bet man bija liela škrobe. Ne jau par to, ka tieši ar mani notika šis starpgadījums un ne par to, ka mājas saimniece Anita jutās patiesi neērti... Es jutos sarūgtināts tāpēc, ka manā šķīvī tagad bija apmēram par trešdaļu mazāk zupas nekā varēja būt, jo zupa bija supergarda.Vispār jau Annas pēc definīcijas ir labi cilvēki, bet šis atgadījums man liek dziļi pārdomāt šo definīciju. :) Un ne jau tāpēc, ka pēc biksēs salietās zupas vārds Anna būtu kļuvis kaut par nieciņu sliktāks, bet gan tāpēc, ka tagad man ir iespēja katrā kaut cik izdevīgā brīdī Annai to atgādināt un sulīgi pasmieties. Protams, toreiz es pietēloju, ka esmu smagi cietis no Annas neuzmanības, bet patiesībā krekls nosedza visu skādi. Vakars turpinājās tikpat jautrā gaisotnē līdz vēlai naktij. Tas bija viens no labākajiem pasākumiem, kurā es biju piedalījies visas vasaras laikā. Cik forši, ka tev ir tādi kolēģi, ar kuriem var tik lieliski atpūsties...
Rīts nebija viegls. Lai gan es biju atvaļinājumā un mājās, man vajadzēja no rīta ieiet universitātē, pie reizes arī uzmundrināt tās, kolēģes, kurām no rīta bija jāiet darbā. Taču, tikko pamodies, es sapratu, ka rīts sabojāts, un iepriekšējā vakara manai pāri darītājai Annai es nosūtīju šādu īsziņu: "Anna, liels paldies Tev un Tavējiem vecākiem par kolosālo uzņemšanu vakar un mazāks paldies par sabojāto šodienu..." Nē, nē! Jūs nepadomājiet neko sliktu! Rīts bija sabojāts tāpēc, ka, gatavojoties iešanai uz darbu, es konstatēju, ka tīras bikses ir istabā, kur mana ģimene vēl guļ. Kas atlika? Lai nevienu nemodinātu, uzvilku ar zupu salietās bikses, ieskrēju darbā pie kolēģēm, izdarīju visu, ko vajadzēja, un atpakaļ uz mājām... Domājat, kāda no manām kolēģēm pamanīja? ...Es ceru, ka nē, jo atkal visu nosedza mans krekls :)
P.S. Kā pēkšņi noskaidrojās. manas darba kolēģes toreiz no rīta tomēr bija pamanījušas manas ar zupu salietās bikses, taču esot klusējušas kā partizāni. Laikam nodomāja, ka pa nakti es esmu aizmirsis, ka bikses salietas.
Vārkavas novada domes priekšsēdētāja Anita Brakovska un Vārkavas vidusskolas direktore Inta Kivleniece kopā ar mani :). DU biologi rullē!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru