Čehijas laukos ir daudz simpātisku krodziņu, kur var lēti un labi paēst. Piestājuši vienā no tādiem krodziņiem, gaidījām pasūtītos ceptos cūkas stilbus un turpat ciematā brūvētā alus kausus un spriedām par tālāko pēcpusdienas maršrutu. Mēs bijām ceļā no Česke Budejovice uz Šumavas Nacionālo parku un apkārtnes kalniem. Šumavas kalnos ļoti daudz dažādu dabas tūristu taku. Mēs gribējām kaut kur tālāk no takām, kur meži ir mazāk izbradāti. Pēc tādām porcijām, kādas mums atnesa, vienīgais, ko varēja darīt, bija atrast normālas telšu vietas un kārtīgi nosnausties. Praktiski tā arī vienojāmies. Paēduši iekāpām mašīnā un devāmies meklēt nakšņošanas vietu.
Kādā kalnu ielejā atradām vienu kempingu, kur par salīdzinoši mazu samaksu mums atļāva uzsliet teltis. Kempinga darbinieks mums atļāva teltis likt, kur vēlamies, kaut vai visā ielejas teritorijā, kas bija šauras pļavas veidā kādu trīssimt metru garumā. Nogāzes bija noaugušas ar ļoti slaidām eglēm un balteglēm.
Tā arī izdarījām. Tuvāk mežam uzlikām teltis un devāmies katras darīt kaut ko savu. Šoferīši, kas nobraukuši gandrīz visu dienu, devās gulēt, bet mēs sākām zem koku bluķiem un satrūdējušajos celmos meklēt skrejvaboles. Šumavas kalnos ir daži endēmiķi, kas nekur citur ārpus šiem kalniem nav sastopami. Ļoti gribējās atrast kādu retumu...
Mums par nelaimi, apmācās un sāka spēcīgi gāzt lietus. Nekas cits neatlika, kā iet uz teltīm un likties snaust. Drēbes un guļammaiss bija mazliet mitri. Spilvena vietā zem galvas noliku savu biezo vilnas džemperi un apgūlos. Vairāki zibšņi un spēcīgi pērkona dārdi ar atbalsīm kalnu nogāzēs situāciju padarīja vēl neomulīgāku. Gulēšana bija diezgan nemierīga. Pērkons, vējš, lietus noteikti nebija tie laika apstākļi, kurus mēs gaidījām.
Kaut kā ar grūtībām aizmigu, taču ik pa laikam modos no miega. Lai būtu siltāk, līdz galam aizrāvu guļammaisa rāvējslēdzi un uz galvas uzsedzu jaku. Ap kādiem pieciem no rīta kaimiņteltī sākās rosība. Arī es sajutu, ka apkārt teltī viss slapjš. Pirmais, ko paķēru rokās, bija fotoaparāts. Paldies Dievam, tas nebija nonācis ūdenī! Izbāzu galvu no telts un neticēju savām acīm. Mūsu telts uz nelielas saliņas, bet apkārt spēcīga ūdens straume traucās lejup pa ieleju! Nakts lietavas kalnos ātri mūsu vakardienas pļavu bija pārvērtušas straujā kalnu upē. Kaut kā instinktīvi mēs uzslējām telti pļavas augstākajā vietā. Mūsu kaimiņiem paveicās mazāk. Puse telts bija ūdenī. Ātri savācām mantas un skatījāmies, kā labāk aizbrist līdz mašīnai. Par laimi, mašīnu stāvvieta nebija applūdusi. Sametām mašīnā slapjās drēbes un teltis, kempingā dabūjām siltu tēju, lai vismaz nedaudz sasildītos, un braucām uz ciematu. Tur redzējām moteli. Par laimi, tas bija pustukšs! Mēs iekārtojāmies vienā lielā istabā ar astoņām gultām. Uz trim pāri palikušajām gultām salikām drēbes žāvēšanai, bet paši salīdām zem segām. Ārā turpināja līt un kalnos vienalga nebija ko darīt. Šis atgadījums man kļuva par labu mācību. Kalnu ielejās teltis jāliek pēc iespējas augstākās vietās, jo lietus laikā ļoti ātri ieleja var pārvērsties par strauju kalnu upi. Mums vēl salīdzinoši paveicās, bet dažiem citiem straume aizskaloja drēbes, fotoaparātus un citas mantas. Kalnos pie tā ir jāpiedomā vienmēr!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru