Kopā ar savējiem studentiem devāmies ekspedīcijā pa Latgales īpaši aizsargājamajām dabas teritorijām. Kāds no studentiem bija sarunājis naktsmītnes puspamestā lauku mājā pie saviem radiniekiem netālu no Pilāru ozolu audzes Ežezera krastā. Pēc karstas ekspedīcijas dienas (ārā bija ap plus trīsdesmit) ieradāmies mājā, kur plānojām palikt pa nakti. Man kā vecākajam un profesoram vieta tika ierādīta metāla atsperu gultā atsevišķā istabā, pārējie palika visi kopā otrā istabā. Mājai durvis un logi bija, pārējais tādā pussabrukšanas stāvoklī.
Kaut kā atvēru vēdlodziņu, lai izvēdinātu sastāvējušos gaisu. Uz pieputējušā matrača uzmetu guļammaisu, zem galvas paliekot biezo džemperi, kas bija iemests somā līdzi. Paēduši vakariņas, ārā ieslēdzām gaismu nakts kukaiņu pievilināšanai. Apkārt ganības un pamests augļu dārzs, tāpēc cerības nebija lielas, ka atlidos kas interesants. Stāvot pie gaismas un vērojot atlidojušos naktstauriņus, pārrunājām dienas iespaidus un rītdienas plānus. Tā kā nekas prātīgs uz gaismu nelidoja, es devos gulēt, bet studenti vēl gribēja nedaudz paspēlēt kārtis. Taču arī viņi pēc neilga laika devās gulēt, jo karstā diena tomēr bija uzdzinusi nogurumu.
Neskatoties uz to, ka es regulāri braucu ekspedīcijās un dažādos komandējumos, svešā vietā es parasti slikti iemiegu. Tas nozīmē, ka gandrīz vienmēr es esmu neizgulējies, jo svešas vietas gulēšanai man ir regulāri. Kad iemigu, man bija sajūta, ka redzu sapni. Tā kā istabā bija karsts, es izpletu guļammaisu un gulēju praktiski neapsedzies, tikai platāko stūri nedaudz uzmetis uz muguras. Gulta bija nedaudz atbīdīta no sienas, un spraugā es biju nokāris kāju, baudot nosacītu vēsumu, kas nāca no sienas dēļiem.
Sapnī es redzēju peli, kas no grīdas ar asiem nagiem pa manu kāju rāpās gultā iekšā. Pamodies pavēru acis un nodomāju, kas tie par murgiem, kāda pele? Ārā jau spīdēja blāva rītausmas gaismiņa. Pārlaidis skatienu pāri gultai, es pēkšņi sastingu. Man uz kājas tiešām sēdēja pelēkbrūna pele! Iespējams, tā bija kāda no strupastēm. Rītausmas gaismā un puspamiegam nevarēju lāgā saprast grauzēja taksonomisko piederību. Nedaudz sakustoties, es izbaidīju nelūgto viesi. Pele noleca no manas kājas un pazuda kaut kur zem gultas. Tātad tas nebija murgains sapnis par peli monstru, bet realitāte. Pele no grīdas gultā tika pa manu kāju. Es to jutu, taču domāju, ka redzu sapni. Bija mazliet neomulīgi. Šķiet, toreiz līdz rītam tā vairāk arī neaizmigu, bet pele visu laiku čabinājās zem gultas. Tā ir ar nakšņošanu mājās, kur neviens nedzīvo...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru