Braucam ar kolēģi tramvajā un aktīvi diskutējam par vienas sugu noteikšanai sarežģītas vaboļu ģints Epurea spīduļiem. Tās ir tādas nelielas, dažus milimetrus garas, galvenokārt brūnas, vabolītes, kas dzīvo dažādās vietās: uz piepēm, pūstošās vielās, pie tekošām koku sulām, uz sēnēm u.c. Lai sugas noteiktu, ir jāatpreparē to tēviņu dzimumorgāni, bet arī pēc tiem sugas ir sarežģīti nosakāmas. Un pamēģiniet pāris milimetrus garai vabolei ar ļoti tievu, aizliektu adatu pa vēdera galu izvilkt dzimumorgānus. Tur vajag labi patrenēties.
Braucot tramvajā, es aizrautīgi stāstīju kolēģim, kā vakar visu dienu rāvu Epurea dzimumorgānus. Vairākiem eksemplāriem labi nesanāca izraut, dažiem sašķaidījās dzimumloceklis... Kolēģis savukārt teica, ka vajagot meklēt ļoti tievas adatiņas ar ļoti precīzi aizliektu galu, tad varot ērti aizķert aiz dzimumlocekļa un izvilkt ārā. Savukārt es atkal teicu, ka man vajag lielu sēriju ar dzimumorgāniem, lai varētu salīdzināt un saprast, cik tie mainīgi ir. Tā mēs braucām jau kādu laiku, skaļi apspriezdami Epurea dzimumorgānu vilkšanas metodiku.
Pēc kādas pauzītes pirms kāpšanas ārā kolēģis man tā, starp citu, pajautāja: Interesanti, kāpēc visi cilvēki tramvajā šodien tā skatās uz mums? Tad arī man pieleca, ko par šādu sarunu par mums varēja padomāt neentomoloģiskie tramvaja pasažieri, kuri nezina, kas ir Epurea. Paldies Dievam, neizsauca policiju! Mēs izkāpām, bet tramvajs aizbrauca tālāk pa savu maršrutu...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru