Vaboļpētnieka piedzīvojumi: Dūņās pie ūdensrozēm

Jersikas ezerā netālu no krasta aug baltās ūdensrozes un dzeltenās lēpes, kas vasarā ļoti skaisti zied. Uz ūdensrožu lapām Latvijā sastopamas vairākas lapgraužu sugas, kuras tur dzīvo un attīstās. Starp tām ir ūdensrožu lapgrauzis (Galerucella nymphaea) un ūdensrožu zaigvabole (Donacia crassipes), kuras es gribēju konstatēt arī šajā ezerā.

Ja ūdensrožu lapgrauži bija visur, tad zaigvaboles es neredzēju. Ūdensrožu lapgraužus var noteikt jau pa gabalu pēc to kāpuru bojājumiem uz lapām. Piestājis krastā, es noģērbu šortenes un peldbiksēs bridu ezerā. Ūdens bija silts, silts, tādēļ pēc vaboļu medībām gribēju nopeldēties.

Tālumā uz vienas ūdensrozes lapām pamanīju zaigvaboli, kas, kā jau par to liecina nosaukums, ir iegarena, plakana, metāliski zaigojoša, apmēram 1.2 cm gara vabole. Patālu, bet jābrien. Gribēju gan pašu vaboli paņemt, gan to arī nobildēt. Ezers tajā vietā bija sekls un ar stabilu dibenu. Brienot kājas negrima. Ūdens bija man kaur kur virs ceļiem, apmēram metru dziļš. Es mierīgi un klusiņām tuvojos ūdensrozei. Straujāk brienot, vabole var nobīties no pēkšņajiem viļņiem un aizlidot uz citu augu. Piegājis pie ūdensrozēm, es noliecos, lai vaboli bildētu man vajadzīgajā rakursā. Nē, nesanāk smuki, jābrien nedaudz tuvāk. Burtiski pussoli. Daudz nedomājot, spēru soli un, man par pārsteigumu, iekritu nelielā dūņainā bedrē. Tā, virs jostas vietas. Mana straujā kustība vaboli nobiedēja. Tā pacēla segspārnus un aizlidoja. Ai, cik žēl! Būtu sanākusi forša bilde - zaigvabole uz ūdensrozes lapas, bet fonā sniegbalts saules apspīdēts zieds. Tagad nekā. Nobildēju ūdensrozes ziedu un tā spoguļattēlu ūdenī un nopriecājos, ka pirms tam noģērbu šortus. Citādāk būtu viss samircis. Arī fotografējot ne vienmēr izdodas tas, ko tu gribi...