Ejot pa Karnakas templi Nīlas krastā Ēģiptē, kuru sāka celt ap otro gadu tūkstoti pirms mūsu ēras, vismaz mani pārņēma neizskaidrojamas bijības sajūtas. Monumentālie tempļa fragmenti, kas saglabājušies līdz mūsu dienām, ļauj iztēloties patiesos tempļa apmērus un varenumu. Nīlas labajā krastā esošais templis savulaik bija senās Ēģiptes galvenā svētnīca, kura tika būvēta par godu dievam Amonam - Ra. Senajā Ēģiptē liela nozīme bija Saules kultam. Viens no Saules kulta simboliem bija arī vabole - svētais skarabejs (Scarabaeus sacer). Skarabeji no svaigiem mēsliem saripina apaļas lodes, ko pēc tam tie ripina pa smiltīm, meklēdami piemērotu vietu, kur mēslu lodi paslēpt, tajā iedēt olas, lai ir barība un vide kāpuru attīstībai. Mēslu lodes ripināšana pa tuksnesi senajiem ēģiptiešiem asociējās ar sauli, saules ceļu, tāpēc skarabeji tika uzskatīti par svētajām vabolēm. Senie ēģiptieši skarabeju uzskatīja par dieva Hepri iemiesojumu, tāpēc dievs Hepri bieži tika attēlots ar skarabeja galvu. Karnakas templī ir piemineklis svētajam skarabejam. Tur, pie suvenīru tirgotājiem, var nopirkt arī papirusa gabalus ar svētā skarabeja attēliem.
Atrast svēto skarabeju ir daudzu vaboļpētnieku sapnis, taču ne katram tas ir izdevies. Arī es nekad agrāk dabā skarabeju nebiju redzējis, tikai kolekciju eksemplārus. Vienā no Ēģiptes braucieniem ar ģimeni pastaigājāmies pa vareno Karnakas templi, bildējot monumentālās kolonnas, seno mītisko tēlu skulptūras, senās ēģiptiešu zīmes. Vienā nomaļā vietā netālu no tempļa es pamanīju koka ēnā stāvošu, garā šņorē piesietu ēzeli. Kā parasti savu vaboļpētnieka instinktu apmierināšanai es atstāju savējās dāmas un uz mirkli nogāju gar ēzeli, cerībā, ka tur varētu būt arī ēzeļa mēsli, pie kuriem var atrast dažādas tuksneša mēslvaboļu sugas. Mēsli bija, taču no vabolēm tur nebija nekā. Pirms atgriezties templī, izmetu nelielu līkumu. Sāka riet vietējie suņi, kas kā parasti Ēģiptē klīda nepieskatīti, pasteidzināja manu atgriešanos atpakaļ templī. Ejot atpakaļ uz templi, metrus desmit aiz ēzeļa nelielā smilšu bedrītē es ieraudzīju kaut ko līdzīgu skarabeja siluetam. Par spīti suņu riešanai, es apstājos momentāli, it kā būtu norāvis stop-krānu. Smiltīs es tiešām ieraudzīju skarabeju - svēto skarabeju. Diemžēl vabole nebija dzīva. Tā bija sažuvusi saulē, taču bija ar visām kājām, pilnīgi labā stāvoklī. Laikam visu dievu dievs Hepri man palīdzēja! Tāda veiksme vaboļpētniekam, iespējams, var būt tikai vienreiz mūžā. Turklāt tik simboliski - svētais skarabejs no Karnakas tempļa - visu svētnīcu svētnīcas! Man līdzi nebija tik liela trauka, tāpēc vaboli uzmanīgi nesu rokā. Kādā kafejnīcā Nīlas krastā es nopirku vienreizēji lietojamo glāzi sulas, to izdzēru, bet vaboli ieliku glāzē. Tā drošāk. Tā bija pagaidām vienīgā reize, kad es pats dabā esmu redzējis svēto skarabeju. Žēl, ka nedzīvu. Kas zina, varbūt tā bija seno dievu zīme? Svētie skarabeji ir reti sastopamas vaboles, un tāda veiksme tos atrast uzsmaida ne bieži.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru