Vecās Ilgas, kas bija pirms renovācijas, būtiski atšķīrās no tagadējām. Toreiz Ilgās nebija civilizācijas, toties bija sava Ilgu romantika. Tualete parkā, ūdens akā aiz veikala mājas, mazgāšanās trauki ārā uz dēļa sakārti aiz pils stūra zem ceriņa zariem, elektrība arī ne katrā istabiņā... Pils sienas istabiņās ar studentu apgleznojumiem un uzrakstiem - Šeit biju es tādā un tādā laikā. Otrā stāva griestos no caurā jumta sūcās mitrums, un izveidojās vairāki caurumi, kas no iekšas bija aiznagloti ar finieri, bet bēniņos dzīvoja baloži, kas ik pa laikam gar piesistā finiera malām studentiem virsū birdināja gružus.
Lauku prakses toreiz studentiem vadīja lieliska pasniedzēju komanda: Rasma Teikmane, Renāte Škute, Valentīna Kokina. Kā viesdocētāji tika aicināti Latvijā pazīstamie dabaspētnieki: Igors Stolbovs, Ģirts Kasparsons, Aija Zilspārne, Jānis Brikmanis, kurš, pateicoties saviem stāstiem Latvijas Radio, tautā bija pazīstams kā Radio Jānis, Nikolajs Savenkovs un citi. Vesela zvaigžņu buķete, kas tolaik Daugavpils Pedagoģiskā institūta topošajiem bioloģijas skolotājiem deva labāko, ko vien Latvijā varēja vēlēties. Ne velti vēl joprojām Daugavpils sagatavotie bioloģijas skolotāji tiek uzskatīti par labākajiem Latvijā. Visu Ilgās notiekošo uzraudzīja Ilgu pils pārvaldnieks Čugrovs - stingrs un neuzpērkams. Ja studenti kaut ko piegružoja, bez ierunām visu vajadzēja sakopt, ja izmīdīja viņa sienam paredzētās pļavas, dažreiz no pārvaldnieka ar izkapti rokās dabūja mukt, turklāt ļoti ātri. Kā vecais frontinieks viņš iestājās par taisnīgumu un vienmēr panāca, ka pasniedzēji sodīja vietējos kārtības (visbiežāk - viņa paša noteiktās) neievērotājus.
Neskatoties uz visu minēto, Ilgās bija baigā studentu romantika. Vakari pie ugunskura, vakari pie iekurinātās podiņu krāsns, sarunas, spoku stāsti... Jā, jā! Par klibo Ilgu, kas naktīs klibojot staigāja pa tumšajiem pils koridoriem, par mazo-balto, kuru ik pa laikam kāds redzēja kā dīvainu miglas mākonīti pilī vai parkā... Tas viss bija daļa no Ilgu leģendām un Ilgu auras. Par spīti sadzīves apstākļiem uz Ilgām gribēja visi, pat ja dažas uz praksi ieradās augstpapēžu kurpēs, vairumā gadījumu beigās no Ilgām atvadījās ar lielām skumjām par prombraukšanu. Ilgas atcerējās visi absolventi. Ilgas Daugavpils biologu studiju laikā bija un ir joprojām kaut kas tik īpašs, ka tā dēļ vien bija un ir joprojām vērts iet studēt bioloģiju Daugavpilī.
Un tas nekas, ka vairāk nevar uzkāpt Ilgu bēniņos un patēlot spoku, lai pēc tam spokjūtīgās dvēseles ilgāku laiku vakaros nevarētu aizmigt. Un tas nekas, ka tagad Ilgās ir dušas ar siltu ūdeni, bezvadu internets un pat jaudīgais rentgentomogrāfs, spoku stāstus vienalga studenti grib dzirdēt un vakaros pie ugunskura pasēdēt. Un tas nekas, ka, renovējot Ilgas, celtnieki piedzīvoja visādus brīnumus, kad saliekamās kāpnes pašas no sevis gāzās un Ilga nebribēja piekrist visiem viņu risinājumiem. Vecās Ilgas nu ir pārtapušas jaunajās Ilgās! Dzīve rit, bet vēsture paliek.
Ārā līst lietus, bet Ilgās ir silti. Taču, kad pilī paliec viens, joprojām ik pa laikam pašas no sevis no plaukta nokrīt grāmatas, bet, kad ieklausies rūpīgāk, šad tad kāds noiet pieklibodams pa otrā stāva gaiteni. Ilgas ir ILGAS! Galvenais, ka Ilgu gaisotne ir pozitīva un aura balta. Visi, kas šeit pabijuši, grib atgriezties! Ilgas sauc! Kaut vai tāpēc ir vērts nākt studēt bioloģiju Daugavpilī.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru