Šis stāsts norisinājās tālo deviņdesmito sākumā Ilgu pilī. Vienam pētījumam man vajadzēja savākt abas Latvijā sastopamās lilijgraužu (Lilioceris) sugas. Ja liliju lilijgrauzi (Lilioceris lilii) toreiz varēja atrast gandrīz uz katras lilijas, tad kreimeņu lilijgrauzi (Lilioceris merdiger) tik vienkārši vis nevarēja dabūt, lai gan kreimenes aug gandrīz katrā mežā. Vismaz tad, kad to vajadzēja noķert, kā parasti atrast nevarēja. Tā kā Ilgu mežos es šo sugu biju vairākkārt ķēris, nolēmu doties uz Ilgām un tur dzīvot tik ilgi, kamēr to atradīšu.
Protams, tajā nedēļā Ilgās studentiem nebija ieplānota lauku prakse, un pilī es biju viens. Pirmajā vakarā bija ļoti neomulīgi. Nerenovētajā pilī gaiteņos gaismas praktiski nebija. Tualete un mazgāšanās ūdens atradās ārā. Lielās ozolkoka pils ārdurvis verot, tās čīkstēja tā, ka pat tuvējās pļavās staigājošās stirnas sastinga un muka mežā. Ielīdis guļammaisā uz vecās atspergultas, klausījos nakts skaņās. Kaut kur ik pa laikam no gaiteņa tālā gala nāca čīkstošas skaņas. Kaut kur citur it kā stikls sitās pret loga rāmi. Dobāku un mazāk dobu Ilgu pils skaņu dēļ no neomulības sajūtas manī radās mērena panika. Man šķita, ka pirmajā naktī es neiemigšu vispār. Protams, skaņu daudzveidību noteikti pastiprināja ārā esošais vējš. Kad ir studenti, tad šīs pils skaņas, liekas, ir dabiskākas, bet, kad tu esi viens pats pilī, tad katra skaņa tiek uztverta pastiprināti. Neskatoties uz drūmajām prognozēm par savu aizmigšanu pirmajā naktī, kaut kur pēc diviem es tomēr iemigu un gulēju līdz pat vēlam rītam. Mani pamodināja mašīnas skaņas. Pie Ilgu pils piebrauca nepazīstams žigulis. No mašīnas izkāpa kāds pensionēts vīrs un sieva. Nedaudz pastaigājuši ap pili, kaut ko parunāja savā starpā. Tad vīrs iekāpa mašīnā un aizbrauca līdz kalpu mājai un tur kaut ko skatījās pie liepām, bet sieviete pils priekšā nolēma salasīt ziedošās puķes.
Es, tikko pamodies, ar neķemmētiem matiem, nemazgātu seju, nolēmu iziet ārā un pateikt, ka tās puķes tomēr nav domātas plūkšanai. Verot milzīgās ārdurvis, kā parasti, tās čīkstēja. Negaidot, ka pilī kāds ir, sieviete sabijās ne pa jokam. Viņa pieplaka pie zemes, kādu mirkli atradās pilnīgi nekustīgā stāvoklī. Tad strauji saslējās un, nepateikusi ne "labdien" vai "atvainojiet", skriešus metās pie vīra. Bez lielas skaidrošanas vispirms viņa, pēc tam vīrs fiksi ieleca savā žigulī un devās projām. Man palika iespaids, ka viņa pēc tam vēl ļoti ilgi stāstīja citiem cilvēkiem, ka Ilgās redzēja tādu lielu un izpūrušu Ilgu spoku.
Turpmākajās dienās man vairāk negadījās nekādi atgadījumi. Es samierinājos ar Ilgu pils skaņām un nodevos vaboļu meklējumiem. Kopš tās reizes es viens pats esmu nakšņojis gan Ilgu, gan Ēdoles un Dundagas pilīs un zinu, ka trokšņi naktīs ir vienmēr un visur...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru