Piegājis klāt, es sāku pētīt pirmā koka stumbru. Uz tā sēdēja kaut kādas zvīņenes vai tām radnieciski kukaiņi. Pamanījušas mani, tās aizmuka augstāk pa stumbru. Es pagriezos iet pie nākamā koka, taču pēkšņi sarāvos. Kā lode pierē man ietriecās kāds kukainis un sāpīgi iedzēla. Bite vai lapsene tā nebija. Iespaids bija tāds, it kā kāds pa trubiņu izšautu šautriņu, un tas lielā ātrumā iedurtos man tieši pierē. Sāpes bija tik spēcīgas, ka es pat noliecos un kādu mirkli nogaidīju to mazināšanos. Mani pārņēma stress par to, būs vai nebūs alerģiska reakcija uz šo kodienu, jo no bites kodiena man tā ir.
Pagāja dažas minūtes. Par laimi, nekādu iekšēju kņudēšanu un tirpumu organismā es nejutu. Tātad alerģiskā reakcija nesākas. Es strauji pagriezos no koka un devos atpakaļ līdz takai. Pēkšņi tikpat asas sāpes sākās kājā. Tur iedzēla otrs tropu meža briesmonis. Izjust stiprās sāpes otrreiz nebija ne mazākā prieka. Tagad es vairāk negaidīju sāpju beigšanos. Metos, ko kājas nes, līdz takai un pa to ārā no meža. Tur es biju drošībā. Uzreiz gāju pie filipīniešu kolēģiem un izstāstīju savus piedzīvojumus. Jā. Tās bija skudras - lodes. Tās šajā vietā ir. Mūs regulāri sadzeļ. Parasti nekādas alerģiskas reakcijas pēc to dzēlieniem nav, - tā mums paskaidroja Miltons. Skaidrs. Īsti džungļu briesmoņi. Man bija skaidrs, ka pa to taku es vairs neiešu. Citur apkārtnē nekur šīs nepatīkamās skudras nemanīju. Tropi paliek tropi. Tur daudz kas interesants un daudz kas arī cilvēkam maz patīkams.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru