Mohēra klintis noteikti ir viena no Īrijas skaistākajām vietām. No klintīm paveras elpu aizraujoši skati uz Atlantijas okeānu un tālumā esošajām Aranu salām. Zaļā sala Īrija patiešām ir zaļa. Ar akmens krāvumu žogiem tā visa ir sadalīta lielākās vai mazākās šūniņās. Sadalītā pasaule - tā man gribas teikt, skatoties uz Īrijas ainavu. Un vējš... Tas Īrijā pūš un pūš, stundas laikā vairākas reizes nomainot sauli pret lietus gāzieniem. 214 m augstā Mohēra klinšu siena gar Atlantijas okeānu stiepjas 8 km garumā. Lielajā vējā okeāna viļņi dramatiski triecas pret monolīto sienu, pārvērsdamies baltu putu šaltīs un sīkās ūdens pilēs, ko spēcīgais vējš spēj pacelt pārsimts metru augstumā un triec dabas varenuma un burvības baudītājiem acīs. Tieši Mohēra klintis ir viena no visvairāk izrobotākajām Atlantijas okeāna krasta līnijām Eiropā. Mohēra klintis ir mājvieta lielākajai jūras putnu kolonijai Īrijā.
Vairākas reizes esmu bijis šajā vietā, un katru reizi okeāns ir bijis citādāks. Lietū, kad vējš kopā ar smidzekli tevi pūš no klinšu malas salas vidienes virzienā, tu saproti, cik skarba ir Īrijas rietumkrasta daba. Savukārt saulainā laikā, skatoties Atlantijas okeāna tālēs, liekas, ka tieši šeit ir pasaules mala. Šeit beidzas pasaule. Kāpēc beidzas, ne sākas? Tāpēc, ka Latvija palika tur tālu, tālu uz austrumiem, bet uz rietumiem ir tikai Atlantijas okeāna bezgalība. To visu vērojot, tu sagribi atbraukt uz šejieni vēlreiz, lai no kuģīša borta, tur, lejā, kur putojošie viļņi sitas pret akmens sienu, varētu paskatīties uz klintīm no apakšas. Un tu kā tāds gruzītis uz sīkā kuģīša klāja vēro skarbo dabu un visu laiku domā, ka tikai vējš tevi ar visu kuģīti neietriec šajās klintīs. Un tad tu paskaties uz Aranu salu vēl smalkāk sadalīto zaļo pasauli un priekā saproti, ka tu patiesībā esi laimīgs cilvēks, jo tev ir iespēja to visu redzēt. Tu vari redzēt pasauli. Tev ir tāds darbs, kas ļauj tik daudz ko redzēt pasaulē. Jo tu vairāk ceļo un redzi, jo vairāk pasaules ir tevī, jo laimīgāks tu kļūsti!
Katru reizi, kad man sanāk iespēja būt Īrijā, es cenšos tikt līdz šīs salas rietumkrastam. Dublinas lidostā ir autobusu pietura, no kurienes, šķērsojot Īriju, tu vari aizbraukt līdz skaistajai pilsētai Galvejai sasildīties kādā īstā īru pabā, ieiet jebkurā tūrisma birojā un nopirkt biļeti braucienam līdz Mohēra klintīm... Mani šī vieta uzrunā. Arī uzlādē. Paej nostāk no tūristu pūļiem, un, ja trāpīsies labs laiks, gan jau būs kāds jauniešu pāris, kas, klausoties viļņu skaņās, spēlēs vijoli un flautu. Un tu apstāsies netālu no viņiem un iegrimsi dabas un mūzikas simfonijas melodijā, skatīsies okeānā un uzlādēsi sevi.
Pēc tam tu atgriezīsies Galvejā, dažādības pēc ieiesi citā īru pabā, paklausīsies nesaprotamo, bet tik skanīgo īru (ne angļu) valodu (rietumkrastā to var dzirdēt), izdzersi kādu kausu ginesa alus ar upeņu sīrupu, tad atkal kāpsi autobusā un brauksi uz citu vietu - Klērmorrisu, lai satiktu vislatviskāko īru pasaulē, mūziķi un dziedātāju, dzīvespriecīgo Noel Lyons un viņa mūzu Skarletu Feierabends, kas viņam ļāvusi kļūt par latviskāko īru pasaulē. Nedaudz parunāsies un kārtējo reizi sapratīsi, ka īrs Noels var būt latviskāks par daudziem latviešiem tikai tāpēc, ka viņš MĪL! Mīl Latviju, Skarletu, arī savu Īriju! Mīlestība dara brīnumus, bet ļaunums sagrauj pasauli!
Noela rokās jau ir ģitāra, un ar īsta īra temperamentu viņš rauj paša aranžēto kārtējo Raimonda Paula dziesmu...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru