Visas leģendas par Iskanderkula ezeru ir saistītas ar
Maķedonijas Aleksandru. Šajā stāstā pastāstīšu tikai vienu. 329. gadā pirms mūsu ēras senie grieķi iebruka Sogdas
valstī, kas atradās mūsdienu Uzbekistānas un Tadžikistānas teritorijās. Tikai
trīs asiņainu gadu garumā Maķedonijas Aleksandram izdevās pakļaut varonīgos
sogdiešus. Vissmagāk gāja tieši cīņas augstkalnu rajonos. Kad viņam ar saviem
karapulkiem izdevās pārvarēt Kuhistānas (mūsdienās – Fanu) kalnu pārejas, karapulki
nonāca līdz Iskanderkula ezeram. Pārkarsušais karavadoņa zirgs Bucefals
piedzērās ledaini auksto ezera ūdeni un saslima. Bucefals bija mīļākais
Maķedonijas Aleksandra zirgs, tāpēc karapulki apstājās, lai nogaidītu, kamēr
Bucefals atveseļosies. Pēc dienām trim zirgam kļuva labāk, un Aleksandrs
nodomāja turpināt karagājienu, lai iekarotu pasauli līdz tās malai. Taču neilgi
pirms došanās ceļā, ar zirgu notika neticamais. Tas pārstāja ēst, dzert un
nevienu nepielaida sev klāt. Tā tas turpinājās vairākas dienas pēc kārtas.
Maķedonijas Aleksandrs to ļoti pārdzīvoja, jo uzskatīja, ka Bucefals ir viens
no viņa veiksmes simboliem. Kādu dienu Bucefals pa stāvajām ezera krastu
kraujām uzkāpa augstā klintī, saslējās uz pakaļkājām, iezviedzās tik skaļi, ka
no zviedziena atbalsīm ezerā sacēlās viesulis, nokāris galvu, sažmiedzās un
ielēca ezera dzelmē. Kopš tā laika Bucefala rēgs parādās četrpadsmitā
pilnmēness laikā, pēkšņi sāk pūst spēcīgs vējš, ezera ūdens pašķiras, un no tā, sacēlies pakaļkājās, parādās pilnīgi balts zirgs, kurš bāli zaļganajā pilnmēness
gaismā sāk ganīties ezera krastu pļavās. Daudzi tūristi Iskanderkula
apmeklējuma laikā pilnmēness naktis pavada Iskanderkula krastā, cerībā, ka
izdosies ieraudzīt mistisko zirgu, kas paceļas virs mēness gaismas apmirdzētā
ezera.
Iedomājieties, kāda labsajūta ir gulēt uz tapčana 2 km augstumā kalnos esoša leģendām apvīta ezera krastā! Naktis šeit ir dzestras. Vēsums nāk arī no grādus piecus aukstā ezera ūdens. Viļņi skalojas pret krastu, radot dīvainas atbalsis apkārt esošo piectūkstošnieku kalnu stāvajās nogāzēs. Kādu puskilometru no ezera Iskanderdarjas upe veido 38 metrus augstu ūdenskritumu, kur ūdens masas gāžas kā bezdibenī, radot neaprakstāmu troksni. Tu guli uz tapčana kā pamiris, tverot katru skaņu un mēness staru atblāzmas spēles ezera ūdenī. Liekas, ka pat Iskanderdarjas ūdenskrituma dobā dūkoņa atskan ezeram apkārt esošajos kalnos. Mainoties vēja virzienam virs ezera, kā ar burvju mājienu pārvēršas arī mēness atblāzmu lielais zīmējums. Nav brīnums par leģendām, kas saistītas ar šo ezeru. Šeit fantāzijai nav jādod vaļa. Šajā vietā fantāzija nepakļaujas saprātam, un tā pati traucas Visumā. Tonakt es negulēju līdz rītausmai. Es baudīju mirkli, kas ilga nakts garumā. Tas, ko tu piedzīvo šādās vietās un reizēs, paliek uz mūžu. Kaut vai tādēļ ir vērts mācīties un strādāt par biologu! Man patīk tas, ko es daru, un es daru to, kas man patīk! Un man tas ir ļoti svarīgi!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru