Vaboļpētnieka darbs ir neprognozējams un pārsteigumu pilns. Dažreiz, braucot ekspedīcijās, tu nemaz nezini, kādos biotopos tev nāksies strādāt. Patīkami ir vērot rožvaboles rožu ziedos. Patīkama smarža, skaistas metāliski zaļas, spīdīgas vaboles... Kā saka - kaifs! Taču daudz mazāk patīkami ir pētīt mēslvaboles. Savulaik mans pirmais zinātniskais skolotājs, Latvijas Dabas muzeja entomologs Mihails Stiprais, stāstīja, ka, ejot pa kāpām, ieraudzīja viena ne visai kulturāla cilvēka diezgan svaigus izkārnījumus, kuros rāpoja neliela, milimetrus piecus gara ģints Aphodius mēslvabole. Rūpīgāk ieskatījies, viņš saprata, ka ieraudzītā vabole ir Latvijas faunai jauna suga. Dažu sekunžu vilcināšanās un vabole var pazust vai nu zālē, vai dziļāk mēslos. Lai tas nenotiktu, viņš grāba ar pirkstiem vaboli, nedaudz notīrījis no mēsliem, to ielika puļķītī... Papriecājās par veiksmīgo atradumu un nesteidzīgi devās pie jūras nomazgāt rokas. Tādās reizēs, kad tu redzi kaut ko īpašu, vaboļpētnieka instinkti nostrādā ātrāk nekā saprāts. Tu sagrāb mēslos ieraudzīto retumu un tikai tad domā, ka tie bija mēsli. Toties retums ir, par to varēs rakstīt zinātniskā rakstā, un tu būsi pirmais, kas šo sugu norādīs Latvijas faunai...
Cits gadījums bija ar mani Ilgās. Tajā dienā bija ieradusies televīzija filmēt sižetus, kā mēs ar studentiem Ilgās ejam dabā un pētām vaboles. Netālu no pils pļavā es ieraudzīju diezgan svaigas govs mēslu pļeckas. Rokā paņēmu zaru un ar to sāku preparēt apkaltušo mēslu virsslāni, zem kura bija vesels lērums koprofīto jeb mēslos dzīvojošo sugu. Sīkie ūdensmīļi, pa kādai strupvabolei, neskaitāmie īsspārņi un, protams, dažāda lieluma mēslvaboles. Visu, ko varēja atpazīt, es rādīju studentiem, stāstīju, kas ir kas un ko tās dara govs mēslos. Operators to visu safilmēja, un mēs devāmies tālāk. Pats raidījums tika gatavots vēlāk. Mani uzaicināja uz studiju, un es stāstīju, cik interesantas Daugavpils Universitātes biologiem ir lauku prakses Ilgās, stāstīju, cik interesanti ir pētīt vaboles, par lauku prakšu romantiku... Tas viss ir tik aizraujoši, bet, kad es aizraujos, diemžēl ne vienmēr sekoju tam, ko rāda ekrānā. Lai arī studijā mums priekšā bija monitors, kurā mēs varējām redzēt to, ko tajā mirklī redz televīzijas skatītājs, taču... es tik aizraujoši stāstīju, ka laikam dažas nianses palaidu garām. Vakarā uzreiz pēc raidījuma man piezvanīja labs paziņa un Ilgu draugs, žurnālists Dainis Īvāns un apjautājās, vai mums speciāli scenārijā bija paredzēts tas, ka mana stāstījuma laikā par lauku prakšu romantiku un aizraujošo vaboļu pētīšanu fonā tika rādīts sižets, kā mēs toreiz meklējām vaboles govs mēslos. Abi draudzīgi nosmējāmies, kā mēdz notikt, kad tik sajūsmināti stāsta, ka neredz, kas tajā laikā tiek rādīts skatītājiem... Nu, kam negadās?!
Un tomēr... pētīt vaboles uz smaržīgiem ziediem vai skujkoku celmiem ir daudz patīkamāk. Tāpēc es pamatā pētu šīs vaboles. Taču, ja arī es ieraudzīšu kādu superretu mēslvaboļu sugu rāpjamies pa mēsliem, es to ķeršu nedomājot!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru