Doties komandējumā uz eksotiskām valstīm vienmēr ir interesanti. Tā bija arī ar manu komandējumu uz Taivānas galvaspilsētu Taipeju. Toreiz Taipejā notika plaša starptautiska konference par demokrātijas lietām, uz kuru uzaicināja mani doties Baltijas delegācijas sastāvā, un visus ceļojuma izdevumus toreiz sedza Taivānas puse. Protams, man nav problēmu padiskutēt par demokrātiju, ja ir kaut mazākā iespēja kaut uz neilgu laiku tikt dabā. Konference notika lielā, jaunā viesnīcā, kurai blakus bija skaists parks. Pareizāk, tie bija diezgan jauni apstādījumi, kuros vietām bija saglabājušies diezgan dabiski nogabali. Tā kā mēs bijām noslogoti no rīta līdz vēlam vakaram, es pamazām kļuvu pikts, ka netieku uz apstādījumu zonu vabolēs.
Pateicoties konferences daudzveidīgajai programmai, mēs tikām vienā no pasaules augstākajiem debesskrāpjiem, kur 101. stāva augstumā bija ierīkots fantastisks skatu laukums, no kura varēja redzēt gandrīz visu Taipeju. Dažādās pieņemšanās mūs lutināja ar tādiem eksotiskiem ēdieniem kā pūdēta pīle pekiniešu gaumē, kura bija smirdīga un melnu ādu, pūdētas fermentētas olas, kurām bija melns, želejains baltums un haki krāsas dzeltenums. Mēs nogaršojām visdažādākās jūras veltes- gliemenes, kalmārus, astoņkājus, jūras gurķus un citus nenosakāmas konsistences radījumus-, ko bija grūti norīt, bet arī izspļaut nevarēja, jo tad taivānieši ļoti apvainotos. Viss bija visaugstākajā līmenī, taču ļoti pietrūka brīvā laika un iespējas pabūt dabā. Konferences trešajā dienā mūs aizveda pie okeāna, taču tur okeāns izrādījās ierāmēts betonā, tāpēc bija bezcerīgi meklēt kādu dzīvu radību. Par laimi, pēcpusdienā beidzot bija pāris brīvas stundas, lai izskrietu pa pilsētu un beidzot aizietu līdz apstādījumu zonai! Apkārtnē bija daudz homeopātisko aptieku, kur skatlogos bija izlikti kaltēti suņa dzimumorgāni, kaltētas jūras veltes un daudz kas pilnīgi nesaprotams. Ļoti interesanti bija apmeklēt vietējo budistu templi. Citādāka kultūra, citādākas tradīcijas...
Beidzot es tiku līdz apstādījumu zonai. Atradu dažas mārītes un biju pilnīgā svētlaimē, ka vismaz kaut kas būs mūsu kolekcijai no paša vākumiem Taivānā. Vienā parka stūrī mētājās neliela kaudze ar būvgružiem. Ō! Tur varētu būt skrejvaboles! Metos klāt akmeņiem un betona klučiem, ceļot vienu pēc otra. Vaboļu bija maz, bet kaut kādas parastas sugas atradu. Zem magnolijas koka ieraudzīju uz zemes gulošu satrūdējušu dēli! Lieliska slēptuve vabolēm. Paceļot dēli, pat nedaudz salecos! Zem tā bija milzīga kolonija kaut kādu centimetrus trīs garu melni-brūnu prusaku. Iztraucētie prusaki zibenīgi metās katrs savā virzienā. Daži no tiem metās man virsū, turklāt viens ieskrēja kaut kur uzvalka bikšu starā. Murgs kaut kāds! Nedaudz pakratījis bikšu staru, devos atpakaļ uz viesnīcu, kur bija kārtējā pieņemšana. Istabiņā nedaudz notīrījis kurpes, nomazgājis rokas, devos lejā uz pieņemšanu. Sēdējām pie milzīgiem, apaļiem galdiem, kur uz vidus paaugstinājuma bija salikti visādi vietējie gardumi. Pēkšņi es sajutu kustību biksēs. Tur bija paslēpies viens no parka prusakiem! Ar asiem nadziņiem tas rāpās man pa kāju zem bikšu staras. Ja es sākšu purināt bikses, es pievērsīšu pārāk lielu klātesošo uzmanību. Bet ļaut prusakam rāpot biksēs noteikti nebija tā labākā doma. Nu ko?! Nācās izdomāt leģendu un uz laiku doties uz istabiņu. Novilcis bikses, izpurināju prusaku, kurš zibenīgi paslēpās aiz skapīša. Mazliet sakārtojies, devos lejā pie pārējiem. Tā gadās laikam tikai ar kukaiņu pētniekiem!
Budistu templī Taipejā
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru