Šis stāsts, ko es tūlīt Jums pastāstīšu, ir bijusi viena no lielākajām manām izblamēšanās reizēm. Pilnīgi noteikti! Katru reizi, kad es tuvojos tai vietai pie Pļaviņām, ja ir kāds no tiem, kas toreiz brauca ar mani mūsu ekspedīciju mikroautobusā, vienmēr man pajautā: Arvīd, varbūt blondīni paņemsim?
Šis atgadījums notika pirms vairākiem gadiem. Mēs atgriezāmies no ekspedīcijas pa Kurzemi. Ārā vasara, karsts. Mēs nesteidzīgi braucām mājup. Es kā parasti sēdēju blakus šoferim, ja pareizi atceros, Aināram, kuru izklaidēju ar sarunām, lai nejauši neaizmieg pie stūres. Pārējie - snauduļoja. Pie Pļaviņām tālumā ceļa malā stāvēja blondīne un stopēja mašīnas. Diemžēl vai par laimi, neviens no priekšā braucošajiem neapstājās un blondīni nepaņēma. Slaida, džinsu biksēs, baltā blūzē, gariem, izlaistiem blondiem matiem... Nu, kā var neapstāties un tādu dāmu nepaņemt mašīnā??? Mums noteikti jāpaņem! Puiši! Sabīdaties! - es saucu salonā sēdošajiem mūsējiem. Priekšā stopē blondīne. Tūlīt paņemsim! Lieliski izdaiļos jūsu kompāniju! - es turpināju. No manis teiktā mūsējiem pārgāja miegs. Visi sāka novērtējoši skatīties pa mikroautobusa priekšējo logu. Ainārs ieslēdza pagrieziena rādītāju un sāka bremzēt, lai apstātos tieši pretī dāmai un ļautu tai ērti iekāpt salonā. Rūpīgāk ieskatījies blondīnē, es pamiru. Blondīne tiešām bija slaida, ģērbta džinsenēs un baltā blūzītē, gariem, izlaistiem baltiem matiem... gadus septiņdesmit jauna kundzīte... Viņai vajadzēja braukt tikai divas autobusa pieturas...
Kad kundzīte izkāpa, tad sākās... un turpinās vēl šad tad arī tagad, jau pēc vairākiem gadiem... To, kāda manis aprēkšana valdīja mikroautobusā, es neaprakstīšu. Iztēlojieties paši! Šis gadījums man iemācīja vienu aksiomu, ka mūsu vaboļpētnieku kompānijā ar šādām lietām labāk ir nekļūdīties!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru