Vaboļpētnieka piedzīvojumi: Fanu kalnos

Fanu kalni atrodas Tadžikistānā. Tie ir vieni no skaistākajiem kalniem pasaulē. Raibi, krāsaini, katrā vietā citādāki. Tos apdzejojuši daudzi dzejnieki un bardi. Pazīstamais krievu bards Jurijs Vizbors savulaik rakstīja rindas: „Fanu kalnos es savu sirdi atstāju...” Viņš bija viens no tiem cilvēkiem, kurš, ieraugot šo krāšņo zemes stūrīti, to iemīlēja uzreiz. Fanu kalni piepildīja viņa cerības un iedvesmoja jaunām dziesmām. 1976. gadā, kad Jurijs Vizbors ieradās Fanu kalnos, mēneša laikā viņš uzrakstīja astoņas dziesmas. Tā viņu iedvesmoja šie kalni.

Savā grāmatā par Tadžikistānu "Tur, aiz tuksnešiem un kalnu grēdām" 2015. gadā par Fanu kalniem es rakstīju sekojošus vārdus:

"Ak, Dievs! Kāds skaistums! Stāvot vairākus kilometrus dziļas aizas malā, gribas kliegt kā bērnam un apzināties, ka tavs kliedziens ir tāda maza niecība apkārt esošajā raibi krāsainajā ainavā. Kadiķu, bārbeļu, efedru, visdažādāko mežrozīšu un vēl daudz un dažādu krūmu daudzkrāsainā mozaīka šeit saplūst kopā ar iežu formām un fonu, veidojot vienotu Veselumu - Fanu kalnus. Neskaitāmie baltu, zilu, oranžu tauriņu bari lidinās kalnu nogāzēs. Bet aizas dibenā - strauji tekoša, mutuļojoša kalnu upe ar krācēm un daudzus desmitus metru augstiem ūdenskritumiem, kuru ūdens masu radītā dunēšana atbalsojas aizas sienās, pārvērsdamās par polifonisku dabas simfoniju. Ūdens skaņas, putnu balsis un sienāžu čirkstēšana, visdažādākās dabas smaržas daudzkrāsainā, pat mākslinieciski raibā, reljefainā vidē rada neaizmirstamas sajūtas. Tādēļ ir vērts braukt tūkstošiem kilometru, lai to redzētu, dzirdētu, sajustu. Arī tādēļ ir vērts mīlēt šo mazpārveidotās dabas valsti Tadžikistānu, ka tajā vēl ir šādas dvēseles miera vietas. Tie ir Fanu kalni. Cik vareni un mežonīgi tie ir! Šeit domas kā fluīdas aiziet Visumā. Šeit cilvēks atrodas daudz tuvāk Visumam. Braucot pa šauro, mālaino lauku serpantīna ceļu, kur no vienas puses ir varena kalnu siena, bet no otras puses - galvu reibinoša bezdibeņa aiza, grūti ir iedomāties, ka kaut kur aiz pagrieziena parādīsies neatkārtojama augstkalnu ezera ainava. Īpašs ir mirklis, kad pēkšņi un negaidīti tālumā ieraugi smaragdzaļa ūdens pērli - ezeru, no kura iztek krāčaina un mutuļojoša kalnu upe. Tad Visums pievelkas vēl tuvāk. Fanu kalni ar neatkārtojami skaisto Iskanderkulu ir cilvēka dvēseles dziednīca."

Vēja un ūdens erozija Fanu kalnu aizu stāvajās nogāzēs ir strādājušas kā mākslinieki ar vērienu. Krāsa un faktūra nav žēlotas. Siltā vasaras dienā virs ziedošiem krūmiem tauriņi burtiski spieto. Liekas, ka vietējo kišlaku iedzīvotāji dzīvo paradīzē. Katru rītu pamosties un redzēt apkārtnes kalnu svaigumu, elpot dzestro un svaigo kalnu gaisu iespējams tikai viņiem. Taču tā tas nav. Vietējie iedzīvotāji šajos kalnos ir izolēti no civilizācijas. Ne katrā kišlakā ir elektrība un bērniem iespēja apmeklēt skolu. Šeit, stāvajās kalnu nogāzēs, ir ļoti smagi jāstrādā, lai izaudzētu pārtiku. Šeit vēl joprojām cilvēki iet kalnos un pārtikai lasa dažādas dabas veltes. Tāpēc vietējiem ļoti bieži vienkārši nesanāk laiks pacelt acis un papriecāties. Par laimi, Fanu kalnu daba ir dāsna. Tur var atrast savvaļas ķiplokus, sīpolus, dažādas citas ēdamas zāles un ogas. Tas viss ir vitamīniem, minerāliem un citām vērtīgām vielām pārbagāts. Ziemā šeit ir ļoti daudz sniega, un mazie ceļi līdz kišlakiem ir praktiski neizbraucami.

Vietās, kur ir vairāk cilvēku, var redzēt neierastu ainu. Vietējās sievietes no alumīnija kannām tirgo mājās vārītas zupas. Šīs zupas ir no kalnos lasītām superveselīgām zālēm. Par laimi, šeit vēl nav vienreizējo plastmasas trauku. Visi ēd no dažām lielākām piālām. Nemazgātām. Paēd viens, tad nākamais... Un visi dzīvi. Ja gribi, pats vari aizbrist lejā līdz strautam un izskalot piālu, taču tas būs noteikti sarežģītāk izdarāms nekā paēst no nemazgāta trauka. Vienā vietā mēs piestājām pie ceļmalas zupas tirgotājas pagaršot viņas virumu. Pēc izskata zupa bija līdzīga mūsu skābeņu zupai, taču bija tikai mazliet vāji skābena. Arī garša citādāka. Varēja just, ka vārīta zāle. Pārdevēja pielēja klāt rūgušpienu. Viss bija labi. Ēdām un slavējām saimnieci. Lejā čaloja strauts, virs galvas planēja klinšu ērglis, un tu ēd no ārstniecības augiem vārītu zupu. Pat, ja no nemazgātas piālas... Svētlaime!