Abšerona galā

Abšerona pussala Kaspijas jūras rietumu krastā aiz Azerbaidžānas galvaspilsētas Baku ir gan spēcīgi ietekmēta no arvien pieaugošās apbūves, gan vienlaicīgi ar ļoti interesantu, sausa subtropu klimata stepes veida dabu. Visapkārt vasarnīcas, villas, betona žogi un naftas torņi, fonā Kaspijas jūra un diezgan neskarta stepe. Daudz kur gar ceļa malu- siltumnīcas. Šeit, Abšerona pussalā, vēl joprojām audzē vienus no garšīgākajiem tomātiem, kādus es jebkur pasaulē biju ēdis. Bērnības tomātu garša. Vietējie izvairās audzēt Rietumeiropā veidotās tomātu šķirnes. Izmanto tikai savējās, gadu desmitiem audzētās un turpat veidotās. 

Sarunāju vietējās universitātes kolēģus, kuri mani izveda vaboļu medībās. Būt Baku un neizbraukt dabā- tas gan nebūtu labi. Katru reizi, kad esmu Azerbaidžānā, es mēģinu tikt līdz Abšerona pussalas galam, baudīt smaragdzaļos Kaspijas jūras ūdeņu toņus, sauso, saulē izdegušo stepi un meklēt turienes vaboles. Basām kājām tur ir neērti. Izdegušajā zālē daudz stepes dadžu dzeloņu. Caur basajām kājām vislabāk sajust katras vietas zemes enerģiju, tāpēc, staigājot pa stepi, es ļoti bieži novelku kurpes. Tā es uzlādējos. Man šķiet, ka Abšerons, kur vien dažu metru dziļumā ir naftas dzīslas, ir vieta kas uzlādē. Arī toreiz vismaz uz neilgu brīdi es novilku kurpes un basām kājām devos vabolēs. Uz dažām graudzālēm vietām lielā skaitā bija kaut kādas jūlijvaboļveidīgās sugas īpatņi. Forši! Ievācu veselu sēriju mūsu kolekcijai Ilgās. Sugu nezināju. Gan jau būs jāsūta kādam speciālistam, kas strādā ar šo grupu. Tālāk atradu vairākas eļļas vaboļu sugas. Azerbaidžānas vaboļu fauna ir sugām bagāta un ļoti daudzveidīga. Tāpēc jebkuras sugas no šejienes mūsu kolekcijā bija ļoti nozīmīgas. Tad es pamanīju vairākus akmeņus. Bija cerība atrast arī kādu stepes skrejvaboļu sugu.

Pirmo akmeni nespēju pacelt. Tas bija dziļi iegūlies sakaltušajā zemē. Ar abām rokām aizķēros aiz nākamā, nedaudz mazāka laukakmens. Izdevās! Zem akmens bija viens apmēram divus centimetrus garš, drukns melnulis un divi diezgan lieli skorpioni. Atvēlis akmeni, sagribēju nobildēt skorpionus. Taču tie negribēja pozēt. Es paņēmu graudzāles stiebru un nolēmu lielāko skorpionu izdabūt no bedrītes ārā. Skorpions izlīda, mazliet parāpoja uz priekšu, apstājās. Es nobildēju dažus kadrus. Tad skorpions diezgan ātri iemuka zālē. Sāku kužināt otru sugasbrāli. Tas bija vēl veiklāks un ātrāk pazuda. Kamēr es koķetēju ar otru skorpionu, pēkšņi sajutu, ka kaut kas mēģina ierakties man zem pēdas. Jā, jā! Tas bija pirmais aizmukušais skorpions. Ieraudzīt indes dzeloni pie pašas kājas nebija tas, ko es toreiz gribēju. Skorpions varēja iedzelt jebkurā mirklī. Ja alerģiskas reakcijas nav, nomirt jau nenomirsi no šīs sugas kodiena, bet slimnīcā var nākties kādu laiku pabūt. Saņēmos, atspiedies pret otru kāju, no zemes atrāvu skorpiona noskatīto kāju. Protams 46. izmērs varētu būt gana labs, lai skorpions varētu droši paslēpties, taču šoreiz viņa plāni nesakrita ar manējiem. Par laimi, mans manevrs izdevās. Skorpions neiedzēla un pārsteigts par slēptuves pazušanu, devās zālē meklēt ko labāku...

Sākumā sabijies, taču tad ātrs...

Aizvien vairāk Abšerona pussalā vasarnīcas un villas atņem vietu stepes iemītniekiem

Vietām uz graudzālēm lielā skaitā varēja novērot dažas vietējās vaboļu sugas

Viena no tur sastopamajām eļļas vaboļu sugām

Cits eļļas vaboļu īpatnis ir mazliet izbijies un tēlo mirušu...

Vaboļu meklējumos. Abšerona pussalā ir sastopamas arī indīgās gjurzas, tāpēc gar akmeņiem un betona plāksnēm es gāju piesardzīgi. Gjurza nav skorpions...

Abšerona stepe

Smaragdzaļie Kaspijas ūdeņi

...un šur tur - nepārredzamās naftas torņu sienas

Tā sanāca...

Pirms lidošanas uz Madeiru, kur notika Ibērijas Entomoloģijas kongress, internetā es pasūtīju viesnīcu - divvietīgu numuru, jo ar mani toreiz plānoja lidot arī doktorants Uldis. Tajās dienās Funčalas pilsētā notika vairāki lieli zinātniski forumi, tāpēc nebija lielas izvēles. Drīzāk- viss bija aizņemts, un mums kā kongresa dalībniekiem izdevās rezervēt viesnīcu, pateicoties savam dalībnieku kodam, tajā pašā viesnīcā, kur notika lielais pasākums. Ierodoties viesnīcā, iereģistrējāmies. Recepcijas darbiniece nebija sevišķi laipna un ik pa laikam kaut kā dīvaini skatījās uz mums.

Numuriņā ieraudzījām pirmo ne ļoti patīkamo pārsteigumu. Istabai pa vidu bija liela divguļamā gulta. Devāmies atpakaļ uz recepciju. Sākām skaidrot, ka mums bija pasūtīts numuriņš ar divām atsevišķām gultām. Recepcijas meitene pārbaudīja datorā un šoreiz jau laipnākā tonī pateica, ka nē. Mēs esot pasūtījuši numuriņu ar vienu kopīgu gultu. Es lūdzu viņu, lai mums samaina numuriņu pret tādu, kurā ir divas atsevišķas gultas. Diemžēl nevarēja. Jo viesnīca bija piepildīta pilnībā. Nu ko, cits nekas neatlika, kā gandrīz nedēļu ar savu doktorantu nakšņot vienā gultā un zem vienas segas... Izrādījās, ka, piesakot numuriņu, interneta viesnīcas reģistrācijas formā ķeksi es pats steigā ieliku nepareizajā vietā. Tā sanāca...

Kaut kā mēs pārcietām pirmo nakti. Šausmas sākās no rīta. Izgājuši no numuriņa, pa koridoru devāmies brokastīs. Apkalpojošā personāla skatieni bija tādi, it kā tūlīt visi, kas skatījās uz mūsu pusi, bija gatavi spļaut mums sejā. Katoļticīgā Portugāle! Arī mēs jutāmies šausmīgi. Galu galā mēs paši esam pārliecināti tradicionālo vērtību piekritēji un atbalstītāji un labi sapratām viesnīcas darbinieku nicinošos skatus. Pats vainīgs, ka daudz ko daru lielā steigā. To nedēļu mēs kaut kā pārcietām. Kompensēja skaistā Funčala un Madeiras daba. Tā bija laba mācība un atgadījums ierēkšanai par sevi, kad studentiem vai citiem stāstam interesantus atgadījumus no vaboļpētnieku dzīves.

Vaboļu ķeršana Funčalas viesnīcas parkā. Es ķeru, Uldis bildē :)

Prusaku uzbrukums

Doties komandējumā uz eksotiskām valstīm vienmēr ir interesanti. Tā bija arī ar manu komandējumu uz Taivānas galvaspilsētu Taipeju. Toreiz Taipejā notika plaša starptautiska konference par demokrātijas lietām, uz kuru uzaicināja mani doties Baltijas delegācijas sastāvā, un visus ceļojuma izdevumus toreiz sedza Taivānas puse. Protams, man nav problēmu padiskutēt par demokrātiju, ja ir kaut mazākā iespēja kaut uz neilgu laiku tikt dabā. Konference notika lielā, jaunā viesnīcā, kurai blakus bija skaists parks. Pareizāk, tie bija diezgan jauni apstādījumi, kuros vietām bija saglabājušies diezgan dabiski nogabali. Tā kā mēs bijām noslogoti no rīta līdz vēlam vakaram, es pamazām kļuvu pikts, ka netieku uz apstādījumu zonu vabolēs.

Pateicoties konferences daudzveidīgajai programmai, mēs tikām vienā no pasaules augstākajiem debesskrāpjiem, kur 101. stāva augstumā bija ierīkots fantastisks skatu laukums, no kura varēja redzēt gandrīz visu Taipeju. Dažādās pieņemšanās mūs lutināja ar tādiem eksotiskiem ēdieniem kā pūdēta pīle pekiniešu gaumē, kura bija smirdīga un melnu ādu, pūdētas fermentētas olas, kurām bija melns, želejains baltums un haki krāsas dzeltenums. Mēs nogaršojām visdažādākās jūras veltes- gliemenes, kalmārus, astoņkājus, jūras gurķus un citus nenosakāmas konsistences radījumus-, ko bija grūti norīt, bet arī izspļaut nevarēja, jo tad taivānieši ļoti apvainotos. Viss bija visaugstākajā līmenī, taču ļoti pietrūka brīvā laika un iespējas pabūt dabā. Konferences trešajā dienā mūs aizveda pie okeāna, taču tur okeāns izrādījās ierāmēts betonā, tāpēc bija bezcerīgi meklēt kādu dzīvu radību. Par laimi, pēcpusdienā beidzot bija pāris brīvas stundas, lai izskrietu pa pilsētu un beidzot aizietu līdz apstādījumu zonai! Apkārtnē bija daudz homeopātisko aptieku, kur skatlogos bija izlikti kaltēti suņa dzimumorgāni, kaltētas jūras veltes un daudz kas pilnīgi nesaprotams. Ļoti interesanti bija apmeklēt vietējo budistu templi. Citādāka kultūra, citādākas tradīcijas...

Beidzot es tiku līdz apstādījumu zonai. Atradu dažas mārītes un biju pilnīgā svētlaimē, ka vismaz kaut kas būs mūsu kolekcijai no paša vākumiem Taivānā. Vienā parka stūrī mētājās neliela kaudze ar būvgružiem. Ō! Tur varētu būt skrejvaboles! Metos klāt akmeņiem un betona klučiem, ceļot vienu pēc otra. Vaboļu bija maz, bet kaut kādas parastas sugas atradu. Zem magnolijas koka ieraudzīju uz zemes gulošu satrūdējušu dēli! Lieliska slēptuve vabolēm. Paceļot dēli, pat nedaudz salecos! Zem tā bija milzīga kolonija kaut kādu centimetrus trīs garu melni-brūnu prusaku. Iztraucētie prusaki zibenīgi metās katrs savā virzienā. Daži no tiem metās man virsū, turklāt viens ieskrēja kaut kur uzvalka bikšu starā. Murgs kaut kāds! Nedaudz pakratījis bikšu staru, devos atpakaļ uz viesnīcu, kur bija kārtējā pieņemšana. Istabiņā nedaudz notīrījis kurpes, nomazgājis rokas, devos lejā uz pieņemšanu. Sēdējām pie milzīgiem, apaļiem galdiem, kur uz vidus paaugstinājuma bija salikti visādi vietējie gardumi. Pēkšņi es sajutu kustību biksēs. Tur bija paslēpies viens no parka prusakiem! Ar asiem nadziņiem tas rāpās man pa kāju zem bikšu staras. Ja es sākšu purināt bikses, es pievērsīšu pārāk lielu klātesošo uzmanību. Bet ļaut prusakam rāpot biksēs noteikti nebija tā labākā doma. Nu ko?! Nācās izdomāt leģendu un uz laiku doties uz istabiņu. Novilcis bikses, izpurināju prusaku, kurš zibenīgi paslēpās aiz skapīša. Mazliet sakārtojies, devos lejā pie pārējiem. Tā gadās laikam tikai ar kukaiņu pētniekiem!

Budistu templī Taipejā

101 stāvu augstais debesskrāpis Taipejā, no kura paveras fantastiski skati uz pilsētu

Taipeja no 101. stāva augstuma

Motociklistu sastrēgumi Taipejas ielās

Pusdienās - jūras veltes

Saruna tramvajā

Braucam ar kolēģi tramvajā un aktīvi diskutējam par vienas sugu noteikšanai sarežģītas vaboļu ģints Epurea spīduļiem. Tās ir tādas nelielas, dažus milimetrus garas, galvenokārt brūnas, vabolītes, kas dzīvo dažādās vietās: uz piepēm, pūstošās vielās, pie tekošām koku sulām, uz sēnēm u.c. Lai sugas noteiktu, ir jāatpreparē to tēviņu dzimumorgāni, bet arī pēc tiem sugas ir sarežģīti nosakāmas. Un pamēģiniet pāris milimetrus garai vabolei ar ļoti tievu, aizliektu adatu pa vēdera galu izvilkt dzimumorgānus. Tur vajag labi patrenēties. 

Braucot tramvajā, es aizrautīgi stāstīju kolēģim, kā vakar visu dienu rāvu Epurea dzimumorgānus. Vairākiem eksemplāriem labi nesanāca izraut, dažiem sašķaidījās dzimumloceklis... Kolēģis savukārt teica, ka vajagot meklēt ļoti tievas adatiņas ar ļoti precīzi aizliektu galu, tad varot ērti aizķert aiz dzimumlocekļa un izvilkt ārā. Savukārt es atkal teicu, ka man vajag lielu sēriju ar dzimumorgāniem, lai varētu salīdzināt un saprast, cik tie mainīgi ir. Tā mēs braucām jau kādu laiku, skaļi apspriezdami Epurea dzimumorgānu vilkšanas metodiku.

Pēc kādas pauzītes pirms kāpšanas ārā kolēģis man tā, starp citu, pajautāja: Interesanti, kāpēc visi cilvēki tramvajā šodien tā skatās uz mums? Tad arī man pieleca, ko par šādu sarunu par mums varēja padomāt neentomoloģiskie tramvaja pasažieri, kuri nezina, kas ir Epurea. Paldies Dievam, neizsauca policiju! Mēs izkāpām, bet tramvajs aizbrauca tālāk pa savu maršrutu...

Sarunas tramvajā izsauca citu pasažieru interesi :)

Bīstamais komandējums

Studējot Daugavpils Pedagoģiskā institūta (tagad - universitātes) biologos, es aktīvi komunicēju ar tā laika vadošajiem profesoriem - vaboļpētniekiem, no kuriem vairums strādāja Krievijas universitātēs. Profesore Inese Šarova no Maskavas Valsts Pedagoģiskā institūta (tagad - arī universitātes), ar kuru es biju iepazinies jau savu pētījumu sākumā, atsūtīja man informāciju, ka Novosibirskā Zinātņu Akadēmijas pilsētiņā notiks studentu zinātniskā konference, kurā viena sekcija veltīta entomoloģiskajiem pētījumiem. Tā kā uz to laiku man bija diezgan labs pētījums par Austrumlatvijas skrejvabolēm, es devos pie jaunā mūsu Bioloģijas un ķīmijas fakultātes dekāna docenta Jāņa Jaujas, kurš tolaik aktīvi atbalstīja studentus un jaunos pasniedzējus tieši pētnieciskajā darbā. Izrunājuši ar dekānu manu ideju piedalīties šajā konferencē, es saņēmu atbalstu, vienīgi dekānam vēl bija jārunā ar zinātņu prorektoru par manu komandējumu, taču viņš bija optimistisks un solīja, ka naudu sarunās. Viss tā arī bija, un jau nākamajā dienā viņš man pateica, ka nauda būs, lai es sāku plānot maršrutu un domāt par iespējamajām biļetēm.

Ar biļetēm gan viss nebija tik vienkārši. No Daugavpils līdz Maskavai bija jābrauc ar Kaļiņingradas vilcienu, kurš toreiz kursēja caur Daugavpili. No Maskavas uz Novosibirsku bija labas lidmašīnas biļetes, taču atpakaļ no Novosibirskas līdz pat Daugavpilij bija jābrauc ar vilcieniem, jo tajos datumos lidmašīnas biļešu nebija. Dekāns ieteica piekrist šādam variantam, jo atpakaļceļā varēšot pa vilciena logu vairākas diennaktis "pasauli paskatīties".

Šis nebija mans pirmais brauciens uz Maskavu, bet tas noteikti bija mans tālākais komandējums. Līdz Šeremetjevas lidostai es tiku normāli un bez starpgadījumiem. Arī iekāpšana lielajā IL-96 pasažieru lidmašīnā notika bez jebkādas aizķeršanās. Pirmo reizi lidoju tik lielā lidmašīnā. Sākumā likās, kā tāds monstrs vispār var pacelties gaisā? Pēc pāris stundu lidošanas kaut kur virs Urālu kalniem sākās gaisa bedres. Lielo laineri kratīja arvien vairāk un vairāk. Protams, apkalpe mums lika piesprādzēt drošības siksnas, taču man kā toreiz nepieredzējušam pasažierim viss notiekošais likās visai bailīgi. Lidmašīna trīcēja arvien vairāk. Jau sāka likties, ka tevi iesēdināja metāla vannītē un palaida no otrā stāva pa kāpnēm lejup. Salonā sākās neliela panika. Pie pasažieriem vērsās gaisa kuģa kapteinis, kurš izstāstīja par izveidojušos situāciju. Lejā kaut kur Rietumsibīrijā plosījās ļoti spēcīga vētra, un mūsu lidmašīna ir nokļuvusi starp diviem gaisa slāņiem, un, mierinādams pasažierus, viņš pateica, ka tūlīt pamēģinās pāriet uz citu gaisa slāni. Ja viņš būtu pateicis, ka tūlīt pāries, es nomierinātos, bet, ka pamēģinās... Taču mēģinājums sākās uzreiz, bez gariem ievadiem. Brīvajā kritienā lidmašīna strauji laidās uz leju, tad nedaudz noraustījās un turpināja lidojumu. Turbulence bija mazāka, un mēs veiksmīgi nolaidāmies Novosibirskā. Salons aplaudēja pilotiem.

Konference bija lieliska. Daudz jaunu kontaktu, interesantu sarunu par tēmu, kurā tu pagaidām vēl maz ko zini, bet tev ir liela interese. Šī bija mana pirmā konference ārpus Latvijas, un man tā ļoti iepatikās. Varbūt tas arī bija kāds likteņa pirksts pieteikties pirmajā nosacīti ārzemju konferencē Sibīrijā. Šeit cilvēki ir daudz atvērtāki, sirsnīgāki, izpalīdzīgāki. Šeit nevar neiepatikties.

Atpakaļceļš vairākas diennaktis ar vilcienu. Nopriecājos, ka vairāk nav jālido. Un tā pirmo dienu es vēroju Rietumsibīrijas ainavas. Bērzi, ezeri, purvi un atkal bērzi, bērzi... Šur tur pavīdēja pa kādam taigas fragmentam, arī - lapegles. Apdzīvotu vietu maz. Kaut kur pie pilsētas Permas naktī nez kāpēc mūsu vilciens ilgi stāvēja. Nu, stundas sešas! Guļot es ik pa laikam skatījos pa logu, taču neko nemanīju. Tad vilciens izkustējās no vietas un lēnām sāka braukt. Mūsu kupejā viens no pasažieriem bija kāds dzelzceļnieks, biļešu kontrolieris, kas brauca atvaļinājumā uz Pribaltiku (Baltiju). Viņš pirmais pamanīja, ka braucam ne pa ierasto maršrutu. Viņš devās pie vilciena pavadones. Tā neko nezināja, tad aizgāja pie vilciena priekšnieka, kurš paskaidroja, ka naktī notika nopietns dzelzceļa incidents, kuru tagad mēs apbraucam... Kā jau Krievijā dažreiz gadās, mūsu vilciena vietā Permas dzelzceļa dispečers kļūdaini palaida preču vilcienu, kurš netālu aiz pilsētas saskrējās ar pretim braucošu kravenieku. Un kas būtu, ja šī kļūda nebūtu notikusi? Visticamāk, mūsu vilciens piedzīvotu to pašu katastrofu... Lai apbrauktu notikuma vietu, mūsu vilcienu palaida pa citu dzelzceļu, nu tā ar apmēram tūkstoš kilometru līkumu. Lai arī visās stacijās mums bija zaļais koridors, un vilciens traucās ar kosmisku ātrumu, vienalga Maskavā mēs iebraucām ar astoņu stundu kavēšanos. Tā kā mans vilciens uz Daugavpili bija naktī, nedaudz pēc pusnakts, palika laiks pārdomām par dzīvi. :) 

Sibīrijas ainava

Svētais skarabejs Karnakā

Ejot pa Karnakas templi Nīlas krastā Ēģiptē, kuru sāka celt ap otro gadu tūkstoti pirms mūsu ēras, vismaz mani pārņēma neizskaidrojamas bijības sajūtas. Monumentālie tempļa fragmenti, kas saglabājušies līdz mūsu dienām, ļauj iztēloties patiesos tempļa apmērus un varenumu. Nīlas labajā krastā esošais templis savulaik bija senās Ēģiptes galvenā svētnīca, kura tika būvēta par godu dievam Amonam - Ra. Senajā Ēģiptē liela nozīme bija Saules kultam. Viens no Saules kulta simboliem bija arī vabole - svētais skarabejs (Scarabaeus sacer). Skarabeji no svaigiem mēsliem saripina apaļas lodes, ko pēc tam tie ripina pa smiltīm, meklēdami piemērotu vietu, kur mēslu lodi paslēpt, tajā iedēt olas, lai ir barība un vide kāpuru attīstībai. Mēslu lodes ripināšana pa tuksnesi senajiem ēģiptiešiem asociējās ar sauli, saules ceļu, tāpēc skarabeji tika uzskatīti par svētajām vabolēm. Senie ēģiptieši skarabeju uzskatīja par dieva Hepri iemiesojumu, tāpēc dievs Hepri bieži tika attēlots ar skarabeja galvu. Karnakas templī ir piemineklis svētajam skarabejam. Tur, pie suvenīru tirgotājiem, var nopirkt arī papirusa gabalus ar svētā skarabeja attēliem.

Atrast svēto skarabeju ir daudzu vaboļpētnieku sapnis, taču ne katram tas ir izdevies. Arī es nekad agrāk dabā skarabeju nebiju redzējis, tikai kolekciju eksemplārus. Vienā no Ēģiptes braucieniem ar ģimeni pastaigājāmies pa vareno Karnakas templi, bildējot monumentālās kolonnas, seno mītisko tēlu skulptūras, senās ēģiptiešu zīmes. Vienā nomaļā vietā netālu no tempļa es pamanīju koka ēnā stāvošu, garā šņorē piesietu ēzeli. Kā parasti savu vaboļpētnieka instinktu apmierināšanai es atstāju savējās dāmas un uz mirkli nogāju gar ēzeli, cerībā, ka tur varētu būt arī ēzeļa mēsli, pie kuriem var atrast dažādas tuksneša mēslvaboļu sugas. Mēsli bija, taču no vabolēm tur nebija nekā. Pirms atgriezties templī, izmetu nelielu līkumu. Sāka riet vietējie suņi, kas kā parasti Ēģiptē klīda nepieskatīti, pasteidzināja manu atgriešanos atpakaļ templī. Ejot atpakaļ uz templi, metrus desmit aiz ēzeļa nelielā smilšu bedrītē es ieraudzīju kaut ko līdzīgu skarabeja siluetam. Par spīti suņu riešanai, es apstājos momentāli, it kā būtu norāvis stop-krānu. Smiltīs es tiešām ieraudzīju skarabeju - svēto skarabeju. Diemžēl vabole nebija dzīva. Tā bija sažuvusi saulē, taču bija ar visām kājām, pilnīgi labā stāvoklī. Laikam visu dievu dievs Hepri man palīdzēja! Tāda veiksme vaboļpētniekam, iespējams, var būt tikai vienreiz mūžā. Turklāt tik simboliski - svētais skarabejs no Karnakas tempļa - visu svētnīcu svētnīcas! Man līdzi nebija tik liela trauka, tāpēc vaboli uzmanīgi nesu rokā. Kādā kafejnīcā Nīlas krastā es nopirku vienreizēji lietojamo glāzi sulas, to izdzēru, bet vaboli ieliku glāzē. Tā drošāk. Tā bija pagaidām vienīgā reize, kad es pats dabā esmu redzējis svēto skarabeju. Žēl, ka nedzīvu. Kas zina, varbūt tā bija seno dievu zīme? Svētie skarabeji ir reti sastopamas vaboles, un tāda veiksme tos atrast uzsmaida ne bieži.

Piemineklis svētajam skarabejam Karnakas templī

Karnakas tempļa fragmenti. Grandiozi un monumentāli

Karnakas tempļa kolonnas

Karnakas tempļa sienās grebtās senās ēģiptiešu zīmes

Karnakas templī

Lauvu skulptūras

Svētais skarabejs ar paceltu sauli uz papirusa loksnes

Augļu tirgotājs Luksorā netālu no Karnakas tempļa

Nīlas ūdeņos

Kamieļi Nīlas krastā

Blondīne ceļmalā

Šis stāsts, ko es tūlīt Jums pastāstīšu, ir bijusi viena no lielākajām manām izblamēšanās reizēm. Pilnīgi noteikti! Katru reizi, kad es tuvojos tai vietai pie Pļaviņām, ja ir kāds no tiem, kas toreiz brauca ar mani mūsu ekspedīciju mikroautobusā, vienmēr man pajautā: Arvīd, varbūt blondīni paņemsim?

Šis atgadījums notika pirms vairākiem gadiem. Mēs atgriezāmies no ekspedīcijas pa Kurzemi. Ārā vasara, karsts. Mēs nesteidzīgi braucām mājup. Es kā parasti sēdēju blakus šoferim, ja pareizi atceros, Aināram, kuru izklaidēju ar sarunām, lai nejauši neaizmieg pie stūres. Pārējie - snauduļoja. Pie Pļaviņām tālumā ceļa malā stāvēja blondīne un stopēja mašīnas. Diemžēl vai par laimi, neviens no priekšā braucošajiem neapstājās un blondīni nepaņēma. Slaida, džinsu biksēs, baltā blūzē, gariem, izlaistiem blondiem matiem... Nu, kā var neapstāties un tādu dāmu nepaņemt mašīnā??? Mums noteikti jāpaņem!   Puiši! Sabīdaties! - es saucu salonā sēdošajiem mūsējiem. Priekšā stopē blondīne. Tūlīt paņemsim! Lieliski izdaiļos jūsu kompāniju! - es turpināju. No manis teiktā mūsējiem pārgāja miegs. Visi sāka novērtējoši skatīties pa mikroautobusa priekšējo logu. Ainārs ieslēdza pagrieziena rādītāju un sāka bremzēt, lai apstātos tieši pretī dāmai un ļautu tai ērti iekāpt salonā. Rūpīgāk ieskatījies blondīnē, es pamiru. Blondīne tiešām bija slaida, ģērbta džinsenēs un baltā blūzītē, gariem, izlaistiem baltiem matiem... gadus septiņdesmit jauna kundzīte... Viņai vajadzēja braukt tikai divas autobusa pieturas... 

Kad kundzīte izkāpa, tad sākās... un turpinās vēl šad tad arī tagad, jau pēc vairākiem gadiem... To, kāda manis aprēkšana valdīja mikroautobusā, es neaprakstīšu. Iztēlojieties paši! Šis gadījums man iemācīja vienu aksiomu, ka mūsu vaboļpētnieku kompānijā ar šādām lietām labāk ir nekļūdīties! 

Kas zina, kas mūs sagaida aiz nākamā pagrieziena...

Man patīk braukt ekspedīcijās un vienkārši, lai izvēdinātu galvu

Gandrīz aizskaloja

Čehijas laukos ir daudz simpātisku krodziņu, kur var lēti un labi paēst. Piestājuši vienā no tādiem krodziņiem, gaidījām pasūtītos ceptos cūkas stilbus un turpat ciematā brūvētā alus kausus un spriedām par tālāko pēcpusdienas maršrutu. Mēs bijām ceļā no Česke Budejovice uz Šumavas Nacionālo parku un apkārtnes kalniem. Šumavas kalnos ļoti daudz dažādu dabas tūristu taku. Mēs gribējām kaut kur tālāk no takām, kur meži ir mazāk izbradāti. Pēc tādām porcijām, kādas mums atnesa, vienīgais, ko varēja darīt, bija atrast normālas telšu vietas un kārtīgi nosnausties. Praktiski tā arī vienojāmies. Paēduši iekāpām mašīnā un devāmies meklēt nakšņošanas vietu.

Kādā kalnu ielejā atradām vienu kempingu, kur par salīdzinoši mazu samaksu mums atļāva uzsliet teltis. Kempinga darbinieks mums atļāva teltis likt, kur vēlamies, kaut vai visā ielejas teritorijā, kas bija šauras pļavas veidā kādu trīssimt metru garumā. Nogāzes bija noaugušas ar ļoti slaidām eglēm un balteglēm. 

Tā arī izdarījām. Tuvāk mežam uzlikām teltis un devāmies katras darīt kaut ko savu. Šoferīši, kas nobraukuši gandrīz visu dienu, devās gulēt, bet mēs sākām zem koku bluķiem un satrūdējušajos celmos meklēt skrejvaboles. Šumavas kalnos ir daži endēmiķi, kas nekur citur ārpus šiem kalniem nav sastopami. Ļoti gribējās atrast kādu retumu...

Mums par nelaimi, apmācās un sāka spēcīgi gāzt lietus. Nekas cits neatlika, kā iet uz teltīm un likties snaust. Drēbes un guļammaiss bija mazliet mitri. Spilvena vietā zem galvas noliku savu biezo vilnas džemperi un apgūlos. Vairāki zibšņi un spēcīgi pērkona dārdi ar atbalsīm kalnu nogāzēs situāciju  padarīja vēl neomulīgāku. Gulēšana bija diezgan nemierīga. Pērkons, vējš, lietus noteikti nebija tie laika apstākļi, kurus mēs gaidījām. 

Kaut kā ar grūtībām aizmigu, taču ik pa laikam modos no miega. Lai būtu siltāk, līdz galam aizrāvu guļammaisa rāvējslēdzi un uz galvas uzsedzu jaku. Ap kādiem pieciem no rīta kaimiņteltī sākās rosība. Arī es sajutu, ka apkārt teltī viss slapjš. Pirmais, ko paķēru rokās, bija fotoaparāts. Paldies Dievam, tas nebija nonācis ūdenī! Izbāzu galvu no telts un neticēju savām acīm. Mūsu telts uz nelielas saliņas, bet apkārt spēcīga ūdens straume traucās lejup pa ieleju! Nakts lietavas kalnos ātri mūsu vakardienas pļavu bija pārvērtušas straujā kalnu upē. Kaut kā instinktīvi mēs uzslējām telti pļavas augstākajā vietā. Mūsu kaimiņiem paveicās mazāk. Puse telts bija ūdenī. Ātri savācām mantas un skatījāmies, kā labāk aizbrist līdz mašīnai. Par laimi, mašīnu stāvvieta nebija applūdusi. Sametām mašīnā slapjās drēbes un teltis, kempingā dabūjām siltu tēju, lai vismaz nedaudz sasildītos, un braucām uz ciematu. Tur redzējām moteli. Par laimi, tas bija pustukšs! Mēs iekārtojāmies vienā lielā istabā ar astoņām gultām. Uz trim pāri palikušajām gultām salikām drēbes žāvēšanai, bet paši salīdām zem segām. Ārā turpināja līt un kalnos vienalga nebija ko darīt. Šis atgadījums man kļuva par labu mācību. Kalnu ielejās teltis jāliek pēc iespējas augstākās vietās, jo lietus laikā ļoti ātri ieleja var pārvērsties par strauju kalnu upi. Mums vēl salīdzinoši paveicās, bet dažiem citiem straume aizskaloja drēbes, fotoaparātus un citas mantas. Kalnos pie tā ir jāpiedomā vienmēr!

Centrāleiropas kalnos ar laiku ir kā ar bitēm - nekad neko nevar zināt...

Zupa klēpī

Vecvārkava ir ļoti viesmīlīga vieta. Kādā pēcpusdienā ļoti jaukā kompānijā mēs devāmies viesos... uz Vecvārkavu! Šoreiz brauciena mērķis nebija vaboļu ķeršana. Mēs braucām atpūsties! Turklāt šoreiz ne biologi, bet gan tuvākie darba biedri. Lieliskā kompānijā pie lieliskiem cilvēkiem, lieliskā vietā. Jau pats māju nosaukums bija saulains - gaisma šajā vietā staroja pat vakarā par spīti lietus mākoņiem. Kā jau Latgalē pieņemts, māju saimnieki mūs sagaidīja ar īstu sirsnību un dāsnumu. Saklāti galdi, jautri stāsti, smiešanās - tas viss jau pašā sākumā liecināja, ka pasākums būs lielisks! Arī ceļš uz Vecvārkavu bija taisns. Visos krustojumos bija jābrauc taisni līdz pat mājas pagalmam, kur gan bija jāiegriež. 

Mājas saimnieces pavadībā izstaigājām piemājas apstādījumus, kuros puķu bija vairāk nekā kādreiz universitātes agrobioloģiskajā stacijā. Mājas saimniece Anita savulaik beidza Daugavpils biologus. Varēja redzēt biologa piesitienu apstādījumu ierīkošanā. Vēlāk satikām arī skolas direktori Intu, kas arī bija Daugavpils biologu absolvente. Super! Fantastiska tikšanās! DU biologi rullē! Anita un Inta lieliski apliecina to, ka tad, ja pašam ir vēlēšanās kaut ko dzīvē sasniegt, to var izdarīt arī, dzīvojot nelielā lauku novadā. Protams, satikt savus absolventus Vecvārkavā ir notikums, ko varētu iekļaut kategorijā "Vaboļpētnieka piedzīvojumi", taču, lai lasītājam būtu interesantāk, šī stāsta rozīnītei atklāšu vienu šī vakara atgadījumu.

Kā jau Latgalē pieņemts, ja vakariņas, tad īstas vakariņas. Neviens šeit neniekosies ar kanapē un citām knapmaizītēm... Pēc starteruzkodas un forša kokteiļa mums tika pasniegta īsta, garšīga, tumīga, laukos vārīta soļanka Viss jau būtu labi, ja, pienesot man domāto pilno zupas šķīvi, saimnieces meita Anna (kas darbadienās ir DU Zinātņu daļas vadītāja), vismaz trešdaļu izcili garšīgā ēdiena nesagāztu man klēpī. Par laimi, cieta tikai manas bikses... :) Es smējos no sirds, bet man bija liela škrobe. Ne jau par to, ka tieši ar mani notika šis starpgadījums un ne par to, ka mājas saimniece Anita jutās patiesi neērti... Es jutos sarūgtināts tāpēc, ka manā šķīvī tagad bija apmēram par trešdaļu mazāk zupas nekā varēja būt, jo zupa bija supergarda.Vispār jau Annas pēc definīcijas ir labi cilvēki, bet šis atgadījums man liek dziļi pārdomāt šo definīciju. :) Un ne jau tāpēc, ka pēc biksēs salietās zupas vārds Anna būtu kļuvis kaut par nieciņu sliktāks, bet gan tāpēc, ka tagad man ir iespēja katrā kaut cik izdevīgā brīdī Annai to atgādināt un sulīgi pasmieties. Protams, toreiz es pietēloju, ka esmu smagi cietis no Annas neuzmanības, bet patiesībā krekls nosedza visu skādi. Vakars turpinājās tikpat jautrā gaisotnē līdz vēlai naktij. Tas bija viens no labākajiem pasākumiem, kurā es biju piedalījies visas vasaras laikā. Cik forši, ka tev ir tādi kolēģi, ar kuriem var tik lieliski atpūsties...

Rīts nebija viegls. Lai gan es biju atvaļinājumā un mājās, man vajadzēja no rīta ieiet universitātē, pie reizes arī uzmundrināt tās, kolēģes, kurām no rīta bija jāiet darbā. Taču, tikko pamodies, es sapratu, ka rīts sabojāts, un iepriekšējā vakara manai pāri darītājai Annai es nosūtīju šādu īsziņu: "Anna, liels paldies Tev un Tavējiem vecākiem par kolosālo uzņemšanu vakar un mazāks paldies par sabojāto šodienu..." Nē, nē! Jūs nepadomājiet neko sliktu! Rīts bija sabojāts tāpēc, ka, gatavojoties iešanai uz darbu, es konstatēju, ka tīras bikses ir istabā, kur mana ģimene vēl guļ. Kas atlika? Lai nevienu nemodinātu, uzvilku ar zupu salietās bikses, ieskrēju darbā pie kolēģēm, izdarīju visu, ko vajadzēja, un atpakaļ uz mājām... Domājat, kāda no manām kolēģēm pamanīja? ...Es ceru, ka nē, jo atkal visu nosedza mans krekls :)

P.S. Kā pēkšņi noskaidrojās. manas darba kolēģes toreiz no rīta tomēr bija pamanījušas manas ar zupu salietās bikses, taču esot klusējušas kā partizāni. Laikam nodomāja, ka pa nakti es esmu aizmirsis, ka bikses salietas.

Cik forši, ka tev ir tik kolosāli kolēģi! Mēs "Saulītēs"!

Vārkavas novada domes priekšsēdētāja Anita Brakovska un Vārkavas vidusskolas direktore Inta Kivleniece kopā ar mani :). DU biologi rullē!

Vārkavas muiža - tagad Vārkavas novada domes ēka

"Saulītēs" ir daudz krāšņu puķu. Saimniece izrāda savus apstādījumus

Skaisti ir "Saulītēs"

Un atkal mēs! Forši!

Mohēra klintis

Mohēra klintis noteikti ir viena no Īrijas skaistākajām vietām. No klintīm paveras elpu aizraujoši skati uz Atlantijas okeānu un tālumā esošajām Aranu salām. Zaļā sala Īrija patiešām ir zaļa. Ar akmens krāvumu žogiem tā visa ir sadalīta lielākās vai mazākās šūniņās. Sadalītā pasaule - tā man gribas teikt, skatoties uz Īrijas ainavu. Un vējš... Tas Īrijā pūš un pūš, stundas laikā vairākas reizes nomainot sauli pret lietus gāzieniem. 214 m augstā Mohēra klinšu siena gar Atlantijas okeānu stiepjas 8 km garumā. Lielajā vējā okeāna viļņi dramatiski triecas pret monolīto sienu, pārvērsdamies baltu putu šaltīs un sīkās ūdens pilēs, ko spēcīgais vējš spēj pacelt pārsimts metru augstumā un triec dabas varenuma un burvības baudītājiem acīs. Tieši Mohēra klintis ir viena no visvairāk izrobotākajām Atlantijas okeāna krasta līnijām Eiropā. Mohēra klintis ir mājvieta lielākajai jūras putnu kolonijai Īrijā. 

Vairākas reizes esmu bijis šajā vietā, un katru reizi okeāns ir bijis citādāks. Lietū, kad vējš kopā ar smidzekli tevi pūš no klinšu malas salas vidienes virzienā, tu saproti, cik skarba ir Īrijas rietumkrasta daba. Savukārt saulainā laikā, skatoties Atlantijas okeāna tālēs, liekas, ka tieši šeit ir pasaules mala. Šeit beidzas pasaule. Kāpēc beidzas, ne sākas? Tāpēc, ka Latvija palika tur tālu, tālu uz austrumiem, bet uz rietumiem ir tikai Atlantijas okeāna bezgalība. To visu vērojot, tu sagribi atbraukt uz šejieni vēlreiz, lai no kuģīša borta, tur, lejā, kur putojošie viļņi sitas pret akmens sienu, varētu paskatīties uz klintīm no apakšas. Un tu kā tāds gruzītis uz sīkā kuģīša klāja vēro skarbo dabu un visu laiku domā, ka tikai vējš tevi ar visu kuģīti neietriec šajās klintīs. Un tad tu paskaties uz Aranu salu vēl smalkāk sadalīto zaļo pasauli un priekā saproti, ka tu patiesībā esi laimīgs cilvēks, jo tev ir iespēja to visu redzēt. Tu vari redzēt pasauli. Tev ir tāds darbs, kas ļauj tik daudz ko redzēt pasaulē. Jo tu vairāk ceļo un redzi, jo vairāk pasaules ir tevī, jo laimīgāks tu kļūsti!

Katru reizi, kad man sanāk iespēja būt Īrijā, es cenšos tikt līdz šīs salas rietumkrastam. Dublinas lidostā ir autobusu pietura, no kurienes, šķērsojot Īriju, tu vari aizbraukt līdz skaistajai pilsētai Galvejai sasildīties kādā īstā īru pabā, ieiet jebkurā tūrisma birojā un nopirkt biļeti braucienam līdz Mohēra klintīm... Mani šī vieta uzrunā. Arī uzlādē. Paej nostāk no tūristu pūļiem, un, ja trāpīsies labs laiks, gan jau būs kāds jauniešu pāris, kas, klausoties viļņu skaņās, spēlēs vijoli un flautu. Un tu apstāsies netālu no viņiem un iegrimsi dabas un mūzikas simfonijas melodijā, skatīsies okeānā un uzlādēsi sevi. 

Pēc tam tu atgriezīsies Galvejā, dažādības pēc ieiesi citā īru pabā, paklausīsies nesaprotamo, bet tik skanīgo īru (ne angļu) valodu (rietumkrastā to var dzirdēt), izdzersi kādu kausu ginesa alus ar upeņu sīrupu, tad atkal kāpsi autobusā un brauksi uz citu vietu - Klērmorrisu, lai satiktu vislatviskāko īru pasaulē, mūziķi un dziedātāju, dzīvespriecīgo Noel Lyons un viņa mūzu Skarletu Feierabends, kas viņam ļāvusi kļūt par latviskāko īru pasaulē. Nedaudz parunāsies un kārtējo reizi sapratīsi, ka īrs Noels var būt latviskāks par daudziem latviešiem tikai tāpēc, ka viņš MĪL! Mīl Latviju, Skarletu, arī savu Īriju! Mīlestība dara brīnumus, bet ļaunums sagrauj pasauli! 

Noela rokās jau ir ģitāra, un ar īsta īra temperamentu viņš rauj paša aranžēto kārtējo Raimonda Paula dziesmu...

Mohēra klintis 

No Mohēra klintīm paveras fantastiski skati uz Atlantijas okeānu

Atlantijas okeāna viļņi sitas pret Mohēra klintīm. Tālumā Aranu salas

Šo jauniešu mūzika un viļnu skaņas saplūst fantastiskā simfonijā

Ne mazāk iespaidīgi Mohēra klintis izskatās no kuģīša Atlantijas okeānā

Mohēra klintis ir ne tikai leģendām apvīta vieta. Tās ir ļoti nozīmīgas bioloģiskajai daudzveidībai

Šeit ir lielākā Īrijā jūras ūdensputnu kolonija

Atlantijas okeāna viļņi

Īrija: Aranu salas. Sadalītā pasaule

Īrija: Aranu salas

Pārēšanās

Ekspedīcijas uz tālām zemēm vienmēr ir ļoti interesantas un vienmēr līdz galam nezināmas. Pat, ja tu brauc regulāri uz kādu valsti, katra nākamā reize nāk ar kaut ko jaunu. Bet galvenais, ka tev šajās zemēs sāk veidoties draugu un paziņu tīkls. Viena no tādām valstīm ir Tadžikistāna. Braucot uz šo tālo Vidusāzijas zemi, es vienmēr rēķinos, ka pirmās dienas paies, tiekoties ar turienes draugiem un paziņām. Būt Tadžikistānā un par to nepaziņot vietējiem paziņām, būtu pielīdzināms nodevībai. Es zinu, ka viņi to man nepiedotu. Turklāt viņi parasti uzņemas arī ekspedīciju organizēšanu. Patiesībā bez viņiem būtu ļoti grūti komunicēt ar vietējiem, arī ar varas iestādēm. 

Esot Tadžikistānā, es rēķinos ar to, ka atgriezīšos vismaz dažus kilogramus smagāks, jo katra ēšana ir nopietns process ar sarunām, tostiem un lielu pieēšanos. Vesels piedzīvojums! Tadžiku virtuve ir salīdzinoši trekna, sātīga un ļoti garšīga. Pētīt vaboles Tadžikistānā noteikti nozīmē, ka lielāko dienas daļu tu ēdīsi, un brīvajos brīžos starp ēdienreizēm tev būs laiks izskriet kalnos. Jā, ja tu brauc ekspedīcijā kopā ar vietējiem.

Tadžiku pusdienas ir vesels rituāls ar senām tradīcijām, kas nāk no tūkstošiem gadus vecās persiešu kultūras. Pirms pusdienām vienmēr ir īsa Allaha lūgšana, lai Viņš svētī ēdienu un ēdājus. Galds parasti ir nokrauts ar dažādām uzkodām, fantastiski svaigiem un garšīgiem vietējiem augļiem, dzērieniem. Vienmēr ir smaržīga zaļā tēja. Ļoti bieži (īpaši lauku apvidū) tā ir zāļu tēja no vietējiem ārstniecības augiem. Sākumā atnes zupu. Visbiezāk tā ir šurbo - dārzeņu-gaļas zupa. Kad tu apēd pasniegto piālu zupas, tev noteikti piedāvās papildporciju. Visbiežāk arī pierunās tevi to paņemt. Pēc pirmās zupas visdrīzāk sekos nākamā, kas, visticamāk, būs lagman. Pilna porcija ar kalnu biezumu. Arī pēc lagman piedāvās papildporciju. Un kaut vai aiz cieņas pret saimnieku tu neatteiksies. Iespējams, pat nevarēsi atteikties, jo tev ļoti, ļoti piedāvās! Pēc tam nāks vairāki otrie ēdieni - šašliks, grilēta aitas gaļa, varbūt grilēta vista vai tīteņi vīnogu lapās... Pēc tam, kad tu vispār vairāk nevari paskatīties uz ēdienu, sekos plovs - visu ēdienu karalis. Atteikties nedrīkst. Un tu nemaz nevarēsi atteikties, jo plovs Tadžikistānā ir tik garšīgs, un tu sapratīsi uzreiz, ka viss, ko tu esi ēdis līdz šim Latvijā ar nosaukumu plovs, ir bijusi tikai parodija par šo ēdienu. Tev būs jāēd, jāēd, jāēd, jo visi teiks, ka tas viss gatavots speciāli tev un par godu tev...

Un tad tu nokrīti turpat uz tapčana esošā matracīša un nosnaudies diendusu, jo piecelties tu vienkārši nespēj. Arī paši tadžiki dara tieši tāpat. Un tad, kad tadžiki snauž, tu kā bumba vari velties kalnos meklēt vaboles. Bet, ja viņi nesnauž, tad zini, ka pēc kādas pusstundas tev būs jābrauc pie cita cienījama tadžika, un viss ēšanas rituāls sāksies no sākuma. Tu nevarēsi, tev nelīdīs vairāk šurbo, lagman, bet zini, ka vēl būs šašliks un plovs..., bet tev vajadzēs ēst... Tu taču cieni arī nākamās mājas saimnieku. 

Varbūt kāds no jums teiks, ka es pārspīlēju. Palasiet Imanta Ziedoņa grāmatu "Perpendikulārā karote" vai manu "Tur, aiz tuksnešiem un kalnu grēdām...". Tur jūs daudz interesanta uzzināsiet par tadžiku kultūru un autoru piedzīvoto šajā senajā un interesantajā valstī.

Tadžiki nav rīmas. Ikdienā viņi ēd pieticīgi. Taču, ja atbrauc viesis, tad ir svētki! Viesis tadžiku kultūrā ir Allaha sūtnis. Viesim jāatdod viss labākais...

Tadžikistānā plovs ir ēdienu karalis, bet mans draugs Hols ir plova karalis

Cik tadžiku, tik plova recepšu. Šis izdekorēts ar paipalu olām un tītenīšiem

Tradicionāls tadžiku plovs

Tadžiku pusdienas tuvojas noslēgumam. Plovs jau pasniegts

Galda saimnieks visiem pie galda sēdošajiem sadala maizi. Sena tadžiku tradīcija

Tadžiku maize. Ja ir maize, ģimene būs paēdusi

Tadžiku maize tiek cepta īpašās krāsnīs - tandīros

Šī nav vāze galda dekorēšanai. Tas ir kumisa (skābs ķēves piens) trauks, kurā iemērkti vietējā kadiķa - arčas zari, lai piens nesabojātos. Viens no nedaudzajiem pārtikas produktiem Tadžikistānā, kas man negaršoja

No speciālās krūkas krūzēs tiek saliets kumiss

Pusdienas stepē pie aitu ganiem Dienvidtadžikistānā

Šoreiz pusdienās bļoda ar sautētu kazlēna gaļu. Protams, būs arī plovs

Brokastis uz tapčana kalnos Hodža-Obi-Gharm. Mani draugi Hols un Davlats