Bija tveicīga vasaras pēcpusdiena. Tajā dienā es biju aizbraucis uz Izvaltu, kur gar Rudņas upes krastiem un tuvējās mežmalās meklēju vaboles. Īpaši neveicās. Nekādus retumus nebiju atradis. Bērzā visu laiku sauca vālodze. Pie sevis nodomāju, ka gan jau uz lietu. Ir taču tāds tautas ticējums - ja sauc vālodze, tad būs lietus. Birztalas malā uz nolauzta bērza stumbra sēdēja kaut kāda krāšņvabole, kura, ieraudzījusi mani, ātri aizlidoja. Šī varēja būt laba suga. Tveicīgā laikā vaboles ir ļoti tramīgas. Mazākā kustība un vabole aizlido.
Pēkšņi aiz meža noducināja pērkons. Mākonis bija piezadzies pārāk tuvu, lai es paspētu atgriezties apmēram divus kilometrus līdz savai mašīnai. Mākonis neizskatījās liels, tāpēc bija cerības, ka tas ātri pāries. Pērkons ducināja samērā reti, taču dārdi kļuva arvien skaļāki un baisāki. Atradis nelielu, bet ļoti kuplu egli, nolēmu paslēpties zem tās. Pērkona laikā nedrīkst slēpties zem lieliem kokiem, lai gan mežā tādu ir daudz. Patīkami atrasties mežā tobrīd vairs nebija. Tupēt bija neērti, tāpēc es nogūlos zem egles. Sākās gāziens. Par laimi, lietus bija vasarīgi silts, taču pērkona dārdi pieņēmās spēkā. Pēkšņi spožs zibsnis vienlaicīgi ar nenormālu sprādzienu! Garām svilpodamas aizlidoja koka stumbra šķembas, no kurām lielākā bija vertikāli ietriekusies zemē apmēram divus metrus no manis. Netālu ar milzīgu troksni nogāzās koks. Par laimi, ne uz manu pusi. Es nobijies gulēju, piespiedies pie zemes. Viss gaiss oda pēc ozona, kas bija izdalījies zibens spēriena rezultātā. Nē, drīzāk es biju pamiris! Likās, ka sirds vairāk nepukst, bet rokas instinktīvi trīc! Spožais zibsnis, sprādziena dārdi, svilpojošas šķembas un tām blakus, pieplacis zemei, es. Kaut ko tādu tik bailīgu es agrāk nebiju piedzīvojis! Taču lietusgāze turpinājās un pērkona dārdi nekļuva mazāki. Kā zibens, tā spēriens. Pērkona bliezieni un tālākie dārdi ik pa brīdim lika aizturēt elpu un gaidīt, vai negāžas vēl kāds koks. Apkārt daudz augstu bērzu. Ja nu atkal kādā iesper?
Nedaudz atgājis no piedzīvotā, atskārtu, ka biju izmircis pilnībā, taču par to es toreiz nedomāju. Kad lietus nedaudz mitējās, sapratu, ka lielākās briesmas ir pārgājušas. Pēc kāda laika izlīdu no savas slēptuves un novērtēju spēriena postu. Zibens spēriena spēks bija tik liels, ka bērza stumbrs bija sašķelts milzīgā daudzumā lielāku un mazāku šķembu. Sadragātā stumbra pamatdaļa turējās vertikāli, bet koka vainags gulēja uz zemes... Skriešus devos uz mašīnu. Ātrāk uz pilsētu!
Zibens
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru