Spļāviens acīs

Pavasaris ir aktīvs laiks vaboļu pētījumiem. Pavasarī pēc ziemas aktīvas kļūst ne tikai ziemojošās vaboles, bet arī to pētnieki, kas cer atrast retas sugas. Šis notikums ir no maniem studiju gadiem. Višķu ezera krasta pļavas. Neliela bērzu birzs, bet apkārt aug daudz jaunu priedīšu. Sukcesija. Pļavas nomaina mežs. Šajā vietā izrādījās ļoti daudzveidīgs skrejvaboļu sugu sastāvs. Agrāk šeit man izdevās atrast virkni retu sugu. Bērzu pudurī es biju izracis ķerambedri skrejvaboļu ķeršanai. Tā ir apmēram lāpstas dziļuma bedre ar vertikālām sānu sienām un vairākiem iekšā iemestiem plakaniem akmeņiem, zem kuriem varētu paslēpties iekritušās skrejvaboles. Latvijas Dabas muzeja toreizējā entomologa, mana zinātniskā skolotāja Mihaila Stiprā ietekmē es biju fanātiski aizrāvies ar skrejvaboļu pētījumiem. Kā rakt ķerambedres, man iemācīja Stiprais. Lielākās skrejvaboļu ģints Carabus sugas toreiz es jau daudz maz zināju. Dažas no tām man bija kolekcijā, bet dažas vēl vajadzēja atrast. 

Kādu dienu, paceļot bedrē ieliktos akmeņus, es ieraudzīju lielu, pelēcīgu skrejvaboli ar zeltainām bedrītēm uz segspārniem. Tā bija zeltpunktu skrejvabole (Carabus clathratus). Es nopriecājos ne pa jokam, jo zināju, ka tā ir reta suga, kuras manā kolekcijā nebija. Satvēru vaboli un, pacēlis tuvāk sejai, sāku to pētīt. Mans prieks izrādījās īss. Es sajutu nenormāli dedzinošas sāpes acīs un skudrskābes smaržu. Es sapratu uzreiz - tik ļoti kārotā krejvabole paspēja iešļākt manās acīs aizsargšķidrumu! Es sāku berzēt acis, taču dedzināšana kļuva vēl lielāka, un sapratu, ka bez ūdens neiztikt. Galu galā aizsargšķidruma sastāvā ir koncentrēta skudrskābe. Vaboli paspēju iemest atpakaļ ķerambedrē, bet pats sāpošām acīm devos meklēt piekļuvi ezera ūdenim. Man par nelaimi, tieši tajā vietā ezera krasts bija noaudzis ar kārkliem un niedrēm. Kaut kā izbridis cauri, es tiku līdz ūdenim un izskaloju aci. Sāpes mazinājās, un es pamazām sāku redzēt apkārt notiekošo. Atskārtis, ka viss kārtībā, atgriezos pie ķerambedres pēc retās vaboles. Tā slēpās zem tā paša akmens. Sāpīgi man nāca mans pirmais zeltpunktu skrejvaboles eksemplārs! Cītīgi meklējot, vairāku gadu desmitu garumā vairāk šo sugu Latvijā tā arī neatradu. 

Aizbraucis uz Latvijas Dabas muzeju pie kolēģiem, izstāstīju šo atgadījumu. Viens no kolēģiem smejoties teica, ka man esot paveicies. Viņam vienreiz citas sugas lielā skrejvabole iešļāca aizsargšķidrumu gan acī, gan arī mutē. Tad gan esot bijusi jautrība! Piedevām, viss notika sausā priežu mežā, kur nebija ūdens. Tās gan esot bijušas mokas! Gan acs, gan mute esot nenormāli sāpējusi, jo nebija ar ko izskalot. Ekspedīciju nācās pārtraukt, bet mutē gļotāda bija tik smagi cietusi, ka divas dienas neko neesot varējis ieēst. Ņemot rokā lielās skrejvaboles, jābūt uzmanīgam! Tagad es zinu, ka vabole jāsatver tā, lai tās vēdera galu nosedz roka, un vaboles aizsargšķidrums nevar trāpīt sejā. Rokai ir bieza āda, un aizsargšķidrums tai neko nevar nodarīt, ja nu vienīgi kādu laiku raksturīgi pasmirdēt. Pieredze nāk ar laiku!

Niedres pavasarī