Vaboļpētnieka piedzīvojumi: Lokāla mēroga katastrofa

Aprīļa beigas. Pavasara pirmā ekspedīcija uz Moricsalu. Motorlaiva lēnām tuvojās dabas rezervātam. Kā vienmēr, sēdēdams laivas priekšgalā, no ūdens šļakatām biju nedaudz samircis. Parasti, lai laiva varētu piebraukt tuvāk krastam, kolēģi palūdz man pirmajam izkāpt uz laipas. Taču šajā reizē bija daudz mantu: siltas drēbes, guļammaisi, ēdamais, lamatas visai sezonai... Mūsu laiva ar pieciem cilvēkiem un mantu kaudzēm beidzot piestāja pie Moricsalas laipas. Lai vieglāk tiktu no laivas, šoreiz sākumā uz laipas tika saliktas mugursomas, guļammaisi, Talsu “Maksima” veikalā nopirktie produkti, starp kuriem bija arī trīs litru burka ar marinētiem kabačiem. Piestājis paralēli laipai, Ainārs sāka likt ārā mantas. Kad viss bija vairāk vai mazāk izlikts, man, kā tas ir bijis arī citās reizēs, nācās mūsu laivu atstāt pirmajam. Es, atspiedies pret piepūšamās laivas malu, droši liku kāju uz laipas. Šajā reizē mans solis bija neapdomāts vistiešākajā nozīmē! Pirmkārt, bez mana svara laivas priekšgals strauji sacēlās uz augšu, un es no tā nedaudz sagrīļojos, jo mazliet zaudēju līdzsvaru. Otrkārt, stājoties uz laipas, es sajutu, ka zaudēju pamatu zem kājām un lēnām, bet pārliecinoši sāku grimt Usmas ledainajā ūdenī. Pirmais, ko ieraudzīju, bija tas, ka zem ūdens kopā ar mani aiziet arī marinēto kabaču burka, kuru es satvēru un, vēl vairāk zaudējot līdzsvaru, kopā ar laipu, guļammaisiem un visām citām mantām iegāzos ūdenī! Protams, apmēra ziņā tā bija tikai vietēja mēroga katastrofa, jo samirku tikai es, taču cieta vairums! Guļammaisi, mugursomas peldēja Usmas ūdenī. Un tiem, kuriem mantas nebija plastmasas maisiņos, tās samirka. Kā ierasts, citiem šī mana atrakcija likās gana jautra, lai pēc tam vēl vairāku gadu garumā, piebraucot pie Moricsalas laipas, ik reizes atgādinātu man šo atgadījumu. Par laimi, pie krasta nebija dziļš! Es piesmēlu zābakus un samērcēju džinsenes. Protams, pēc tam Kalviņu mājās tika kurināts kamīns, un mitrie guļammaisi un visas drēbes tika žāvētas. Kamēr vairāk kā pusdienu darbojāmies pa salu, tikmēr viss samirkušais bija vairāk vai mazāk izžuvis, toties palika neaizmirstams biologu stāsts. Viens jautājums gan vēl joprojām ir neatbildēts – kāpēc, glābjot mantas, es vispirms negrābu guļammaisus vai mugursomas, bet gan slīkstošo marinētu kabaču trīslitreni??? :)