Nav nemaz jābrauc uz tropu mežiem, lai mēs dabā ieraudzītu interesantus dzīvniekus. Arī klimatiskās izmaiņas, kas nenoliedzami notiek, veicina jaunu, līdz šim neredzētu sugu ienākšanu mūsu platuma grādos. Piemēram - dievlūdzēji. Šos kukaiņus pirms gadiem 20 - 30 Latvijā nevarēja sastapt. Tagad Daugavpils apkārtnē un citur Latvijas dienvidos kāds ik pa laikam ziņo par to atrašanu. Līdzīgi ir arī ar lielākiem dzīvniekiem, piemēram, zeltainais šakālis Latvijā jau vairākus gadus nav liels brīnums. Daudzas dienvidu sugas pēdējos gados arvien vairāk izplatās ziemeļu virzienā, gluži kā virkne ziemeļnieku pakāpeniski atkāpjas no mūsu teritorijas uz ziemeļiem un kļūst pie mums arvien retāki. Kopumā mūsu ekosistēmās sugu sastāva izmaiņas izjauc zināmu līdzsvaru, kuru nebiologs dabā noteikti nepamana, bet dabas biologs sāk arvien vairāk aizdomāties.
Pēdējos gados es esmu pamanījis parastā zalkša ekspansiju Latvijā. Šīs sugas čūskas tagad ir sastopamas gandrīz visur, arī vietās, kur tās nekad agrāk nedzīvoja, piemēram, pie manas vecmammas mājas. Savukārt odzes daudzviet ir kļuvušas retākas. Agrāk Ilgās odzes varēja redzēt daudz kur. Tagad tajās vietās ir sastopami galvenokārt zalkši. Lai gan zalkši ir neindīgas čūskas, nav vēlams, lai zalktis iekostu. Uz zobiem var būt dažādas baktērijas, kas koduma vietā var radīt infekciju. Turklāt zalkši ir diezgan smirdīgas čūskas. Atnesot zalkti no meža turēšanai nebrīvē, jārēķinās, ka terārijs smirdēs un ka dabā noķerts zalktis nebrīvē var aiziet bojā. Dzīvnieku ievākšanai dabā turpmākai turēšanai nebrīvē ir vajadzīgas speciālas atļaujas. Turklāt, runājot par zalkšiem, jārēķinās, ka var dabūt virsū smirdīgu masu. Arī pats šajā ziņā esmu dabūjis ciest no zalkša. Šis atgadījums nebija smieklīgs un to neredzēja citi
cilvēki. Taču tas vismaz man bija pamācošs.
Pie Riču ezera krastā saulītē gozējās zalktis. Paprāvs. Man nav tieksmes dabā rāpuļus ņemt rokā. Pats nevaru izskaidrot, kāpēc, bet man toreiz sagribējās ieraudzīto zalkti paņemt rokā. Iztraucētā čūska
neveikli centās paslēpties. Es noķēru to, nedaudz piespiedu pie zemes un ar otru roku
satvēru zalkti kakla rajonā. Dauzoties tas izšļāca smirdīgu, vēmekļiem līdzīgu
masu, kas trāpīja man uz rokas. Zalktim izdevās! Čūsku palaidu, bet pats ilgi
mazgāju roku. Smirdoņa bija ļoti spēcīga. Dienas divas no manis nāca tāda
smaka, it kā es būtu iekritis smirdīgā kanalizācijas akā… Bija ļoti nepatīkami! Tāpēc
tagad es necenšos grābt rokā visu, kas kustās vai lokās. Iesaku to arī Jums! Par zalkti ir dzirdēts tautas ticējums, ka zalktis ielien kūtī, lai aizdarā piesietām govīm zīstu pienu. Bioloģiski tas ir absurds. Zalktis un jebkura cita čūska fiziski nevar zīst pienu no govs pupa. Pirmkārt, čūskām nav lūpu! Otrkārt, atveriet skolas zooloģijas grāmatu un paskatieties čūskas galvas uzbūvi, kā tai mutē izvietoti zobi. Ja čūska atvērs muti un satvers tajā pupu, govs, iespējams, ar visu aizdaru izskries no kūts! Jā, bet ko tad lauku kūtīs vasarā dažreiz dara zalkši? Atbilde vienkārša - medī peles.
Zalktis pie Riču ezera
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru