Vaboļpētnieka piedzīvojumi: Vienā dienā visos gadalaikos

Tadžikistāna ir lielu dabas kontrastu zeme. Martā pie mums Latvijā ārā parasti tikai sāk smaržot pēc pavasara, taču šīs Vidusāzijas valsts galvaspilsētā Dušanbe jau pilnā sparā zied ābeles. Biju iesācis rakstīt grāmatu par saviem ceļojumiem uz Tadžikistānu, taču nekā nevarēju to pabeigt. Mans tadžiku draugs Hols teica, lai es braucu pie viņiem uz Dušanbe. Tur mani sagaidīs un aizvedīs kalnos, kur, izjūtot kalnu noskaņas, noteikti ātrāk pabeigšu savu grāmatu. Ņemot vērā to, ka man bija ieplānotas vairākas citas akadēmiskās aktivitātes Tadžikistānā, labprāt pieņēmu piedāvājumu un devos uz šo interesanto valsti.

Kā parasti naktī uz rīta pusi, kad ielido Stambulas reiss, Hols mani sagaidīja Dušanbe lidostā. No tās mēs pa tiešo devāmies uz viesnīcu "Tadžikistan", kur pēc lidojuma es nedaudz atpūtos. Tad dienā notika tikšanās ar divu universitāšu rektoriem, bet pēc tam kāpām Hola Rav-4 un, aidā, kalnos! Šoreiz mani veda uz Hodža-Obi-Garm, gleznainu kūrortu, kas man ļoti patīk. Sākumā jābrauc pa šoseju Varzobas virzienā, tad pa ļoti šauru serpantīnveidīgu ceļu apmēram 2 km augstumā kalnos, un tur stāv aizā iebūvēts iespaidīgs sanatorijas komplekss, kurā Hols man bija sarunājis istabiņu ar skatu uz saullēktu un Varzobas kalniem. Tas speciāli, lai labāk strādātos! Zinot tadžiku viesmīlību un rūpes par ciemiņu, es apzinājos, ka daudz brīva laika intensīvai strādāšanai man nebūs, tāpēc jāizmanto katrs mirklis un rakstīšana ir jāsarauj. Tā arī bija - jau nākamās dienas vakarā man piezvanīja un pateica, ka no rīta mēs brauksim pie Hola tuvu draugu radiem uz Dienvidtadžikistānu, kuri aitu ganībās man par godu rīkos "pieņemšanu". Viņš solīja, ka tur būs sabraukuši visi radi un turpat ganībās rīkos svētku pusdienas. Nu ko - brauksim! Tadžikistānā tādās reizēs nav pieņemts atteikt.

No rīta es iekāpu Hola mašīnā. Kalnos bija sasnidzis daudz sniega. Arī tajā dienā ļoti sniga slapjš sniegs. Braukšana pa šauro, slideno ceļu un skatīšanās pa mašīnas logu aizu bezdibeņos bija nervus kutinoša. Hols pie stūres brauca kā īsts kalnu braucējs. Viņš aktīvi runāja, brīžiem neskatījās uz ceļa, brauca ātrumā. Vienā pagriezienā uz slidenā ceļa mašīnu sanesa. Labi, ka neviens nebrauca pretī! Es skatījos stāvajās bezdibeņa aizās, kas bez jebkāda norobežojuma sākas turpat šaurā ceļa malā, un stingrāk ieķēros mašīnas rokturī. Pats braucu ar mašīnu, tāpēc daudzviet, kur likās, ka straujajā pagriezienā Hols iebrauc par ātru, ar kāju instinktīvi spiedu uz neesošā bremžu pedāļa. Pāris vietās uz ceļa redzējām svaigi nogruvušus akmeņus. Ak, Dievs, ja kāds trāpītu mūsu mašīnai, tā noteikti no trieciena ielidotu aizā...!

Dienvidu nogāzēs, kur saulē bija atkusis sniegs, ziedēja dzelteni savvaļas krokusi. Viss dzeltens! Kāds skaistums! Nolaižoties no kalniem Varzobas ielejā, sniegs bija nokusis. Ielejā daudzviet ziedēja aprikozes. Mums bija jānobrauc vairāk nekā 300 km līdz kalnainās valsts dienvidiem. Kilometrus piecdesmit aiz Dušanbe mēs sākām baudīt īstu pavasari. Daudzie augļudārzi bija piebērti baltiem un dažādas intensitātes rozā ziediem, jo ziedēja viss: ābeles, bumbieres, persiki... Govis un aitas ganībās kāri plūca sulīgo zāli. Vēl pēc kādas stundas mēs iebraucām vasarā. Tur viss smaržoja pēc nesen pļautā siena, ceļmalās tirgoja zemenes, dažādus vasaras dārzeņus un vietējos garšaugus. Taču ap pusdienlaiku pa mašīnas logu jau redzēju sievietes, kas milzīgās kaudzēs novāca sīpolus, tos tīrīja un turpat uz lauka žāvēja saulē. Daudzviet, sabērtus spaiņos vai maisos, tos tirgoja šosejmalā. Taču galamērķi, kas bija netālu no Afganistānas robežas, mēs sasniedzām, iebraucot rudenī. Ganībās brūna, saulē izdegusi zāle, siens sen novākts. Pilnā sparā tiek rakti kartupeļi, lauku malās un traktoru piekabēs kalni ar saules pielietām supersaldām melonēm...

Nu, tā vienas marta dienas laikā Varzobas kalnos es izbraucu ziemā, braucu pa skaistu ziedoņa pilnu pavasari valsts vidienē, tad iebraucu ar svaigi žuvuša siena smaržām pielietā vasarā un beigās nonācu dāsnā rudenī Tadžikistānas dienvidos. Šajā klimatiski tik daudzveidīgajā valstī tas ir iespējams!