Vaboļpētnieka piedzīvojumi: Plašā krievu dvēsele

Dabas jeb zaļā biologa darbs ir aizraujošs un interesants! Ekspedīcijas uz jaunām un neredzētām vietām ir pārsteigumu pilnas. Sevišķi, ja tu dodies uz daudzus tūkstošus kilometru attālām un maz pētītām vietām. Man ir gadījies pāris reizes piedalīties ekspedīcijās uz Burejas rezervātu, kas atrodas Krievijas Tālajos Austrumos, Habarovskas novadā. Uz turieni aizkļūt nav viegli. Bet tieši tur es pirmo reizi ieraudzīju cilvēka neietekmētu taigu. Burejas rezervāts zinātniekiem ir grūti sasniedzams. Sākumā jālido līdz Habarovskai – patiesi skaistai Krievijas pilsētai Amūras upes krastā ar senu un interesantu vēsturi. Par šīm ekspedīcijām man būs vairāki stāsti. Šoreiz – pirmie iespaidi.

No rīta, ielidojot Habarovskā, mēs sapratām, ka vilciens uz Čegdominas ciemu, uz kurieni mums bija jādodas tālāk, būs vēlu vakarā. Atstājuši lielās somas bagāžas glabātuvē, devāmies iepazīt pilsētu. Pie vienas no ēkām ieraudzījām plāksni ar uzrakstu, ka šeit ir viens no bioloģisko daudzveidību pētošiem zinātniskiem institūtiem. Cik var klīst pa pilsētu? Varbūt izdarīt ko lietderīgu? Nolēmām ieiet un iepazīties ar kolēģiem! Ienākot iekšā, pa gaiteni mums pretī nāca baltā halātā ģērbusies dāma. Stādījāmies priekšā – Latvijas dabas muzeja un Daugavpils Universitātes biologu ekspedīcijas dalībnieki. Gribam iepazīties un paskatīties, ko Jūs darāt?

– Ko, Jūs no Baltijas atbraukuši? Šito ceļa gabalu lidojuši? Cik ilgi Jūs būsiet Habarovskā? Ā, līdz vakaram! Ejam sākumā pie manis uz mājām! Es tepat šķērsielā dzīvoju. Es Jūs pabarošu, vismaz nedaudz atpūtīsieties. Es taču zinu, kā ir pēc tālā ceļa. Mājās arī parunāsimies, bet pēc tam izrādīšu mūsu institūtu.

Kolēģe, izrādījās, ir botāniķe, bioloģijas zinātņu kandidāte. Pēkšņā viesmīlība gan pārsteidza, gan uzmundrināja. Atpūta pēc nogurdinošā ceļa bija tas, no kā mēs nebijām gatavi atteikties. Pie sevis nodomāju, ka diez vai Latvijā es vestu pie sevis mājās pilnīgi svešus, tikko satiktus cilvēkus. Pie mums tā nav īsti pieņemts. Taču ar katru nākamo stundu es sapratu Sibīrijas un Tālo Austrumu vietējo cilvēku neaprakstāmo vienkāršību, atvērtību un viesmīlību. Nevis Maskavā vai kādā citā Krievijas lielpilsētā, bet tieši šeit, Sibīrijā, aiz Urālu kalniem, tu pa īstam vari redzēt, izbaudīt un novērtēt, un varbūt arī saprast plašo krievu dvēseli. Jā, mūsu temperamenti, pat pasaules uztvere ir citādāka, bet mūsos šeit, Latvijā, noteikti ir mazāk atvērtības. Mēs esam vairāk attālinājušies no dabas. Sibīrijā jau asinīs ir aksioma – padomā par citiem, tad arī citi padomās par tevi. Ja tev apmetnē paliek putraimi, ejot projām, atstāj to tiem, kas atnāks pēc tevis. Varbūt viņi būs izsalkuši, un sauja putraimu glābs viņiem dzīvību. Tie ir nerakstīti taigas likumi. Tā ir šeit dzīvojošo dzīves filozofija. Tieši šajās ekspedīcijās es sapratu, ka, manuprāt, tas viss arī ir krievu dvēseles izpratnes atslēga. Nepabijis aiz Urāliem, grūtāk būtu saprast plašo krievu dvēseli, gluži tāpat kā, neredzējis taigas plašumus, nekad tos neiemīlēsi.

Mēs devāmies ciemos pie mūsu jauniepazītās kolēģes. Ienākot dzīvoklī, iedeva dvieļus un piedāvāja nomazgāties dušā. Uz gāzes uzlika katlu ar ūdeni, kurā sagāza pāris pakas pelmeņu… Nomazgājušies, papusdienojuši, sēdējām pie tējas tases un runājām, kā mums iet, ko katrs pētām. Kolosāli atpūtušies, devāmies atpakaļ uz institūtu, kur iepazināmies ar citiem kolēģiem, pat sabīdījām dažas idejas kopīgiem projektiem. Es īsti nevaru iedomāties līdzīgu atvērtību pie mums vai Rietumeiropā. Manuprāt, tas iespējams tikai Sibīrijā, Tālajos Austrumos. Un tas ir labi, ka mēs esam dažādi. Unikalitāte ir tieši dažādībā. Citādāk būtu garlaicīgi.