Ilgas. Kārtējā lauku prakse ar Daugavpils Universitātes bioloģijas studentiem. Prakses laikā gandrīz katru dienu mēs ejam garākā vai īsākā ekskursijā pa Silenes dabas parku, mācoties redzētos kukaiņus, putnus vai zvērus. Arī todien gājām mācību ekskursijā līdz Bedušu ezeram. Silenes dabas parka meži ir ļoti skaisti un daudzveidīgi. Tajos var redzēt virkni visādu faunas retumu. Taču toreiz laiks nebija jauks. Lielais vējš liecināja, ka neko prātīgu, visdrīzāk, neieraudzīsim. Tā arī sanāca! Tradicionālie celmgrauži uz ceļmalas ziediem, pa kādam meža bambalam... Tiesa, ceļmalas smiltīs redzējām svaigas jenotsuņa pēdas. Egļu uzkalnā pirms ezera ieraudzījām saaugušas gailenes. Ļoti
daudz, turklāt šajā gadā pirmās. Tā kā vajadzētu salasīt, bet maisiņa nevienam
nebija. Varēja novilkt kādu apģērba gabalu, bet tajā gadā bija nenormāli daudz
odu. Neviens negribēja sevi upurēt gaileņu dēļ. Tad grupas meitenes izteica ģeniālu domu, ka kāds no puišiem pēc ekskursijas varētu atgriezties un salasīt gailenes. Galu galā, kāds pusotrs kilometrs vien jāiet. Jāni nevajadzēja lūgties. Pats pieteicās,
ka pēc ekskursijas paņems maisiņu un atnāks salasīt atrastās gailenes. Kas tad jaunam cilvēkam tas ir? Tāds nieka sportiņš!
Nedaudz atpūties un apēdis pāris sviestmaizes, Jānis aizgāja gailenēs. Ceļš zināms! Pēc kādām minūtēm četrdesmit vai stundas būs atpakaļ. Nākamā aktivitāte bija paredzēta tāpat tikai vakarā, tāpēc laika pietiek. Pārējie studenti katrs darīja ko savu. Daži pūtās, bet daži kārtoja savu mācību kolekciju. Arī es mierīgi atpūtos pēc ekskursijas. Mūsu nesteidzīgajā ritmā laiks, monotoni skaitīdams sekundes, gāja uz priekšu. Tā pagāja
stunda, divas, trīs… Jāņa ar gailenēm kā nav, tā nav. Protams, es sāku uztraukties.
Apmaldījās? Tā kā nevajadzētu. Ceļš bija zināms. Kur pazuda, ej nu sazini? Nu ko. Jātaisās pašam iet meklēt pazudušo studentu… Izgājis no Ilgu pils, es devos "Melnās ejas" virzienā. Tas bija nedaudz aizaudzis kādreizējais ceļš, pa kuru pa taisno varēja iziet līdz Silenes - Riču ezera meža ceļam. Tā kā bija jāiet pa jauktu mežu ar manāmu egļu piemaisījumu, pat dienas laikā šeit bija diezgan tumšs, tāpēc studenti šo kādreizējo pajūgu ceļu arī nosauca par "Melno eju".
Izgājis mežmalā, tālumā ieraudzīju Jāni. Puisis galīgi neizskatījās laimīgs. Viss odu kodumu
pumpās, tāds “saburzīts”... Izrādās, kamēr šis vienatnē un klusumā lasīja
gailenes, viņu ielenca meža cūku bars. Protams, ja cūkas būtu
dzirdējušas vai saodušas Jāņa klātbūtni mežā, tās, visticamāk, izvairītos no tikšanās ar cilvēku un dotos citā virzienā. Droši vien arī vējš neļāva tām laicīgi saost Jāni. Situāciju bīstamāku darīja tas fakts, ka barā bija arī sivēnmāte ar maziem sivēniem. Par laimi, Jānis, sajutis pēkšņi
radušās briesmas, uzrāpās blakus augošajā eglē. Viņš mēģināja mežacūkas
aizbaidīt, skaļi saucot un sitot plaukstas. Taču cūkas uz to īpaši nereaģēja! Tās jutās kā īstas šī meža saimnieces! Tās mierīgi turpat apkārtnē rakņājās, bet Jānis pāris stundas
notupēja eglē, cīnīdamies gan ar cūkām, gan ar nenormālajiem odu bariem. Kopš
tās reizes Jānis solījās turpmāk piebremzēt savu iniciatīvu doties vienatnē
lasīt gailenes. Mežā drošāk iet bariņā. Jānis izdarīja pareizi! Saprotot, ka barā ir sivēni, nolēma kāpt eglē un gaidīt. Mežacūkas ar sivēniem var būt cilvēkam bīstamas. Vajag tikai kādam sivēnam iekviekties, un sivēnmāte vai kuilis var mesties cilvēkam virsū, aizsargājot savus pēcnācējus.
Meža cūka
Gailenes
Bedušu ezers
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru