Madeiras sala Atlantijas okeānā. Mūžīgais pavasaris un zilais okeāns. Katru dienu ārā ir apmēram +25 oC. Madeiras pludmales smiltis ir melnas, spīdīgas. Mums, baltiešiem, pa tām brist šķiet interesantāk nekā pa savām dzeltenīgajām. Salas nogāzes pie Funčalas pilsētas daudzviet ir noaugušas ar opuncijām. Savukārt pilsētas ielās daudz kur spaiņiem tirgo šo kaktusu augļus. Mēs Madeirā bijām ieradušies ar kolēģi Uldi Valaini, lai piedalītos entomoloģijas kongresā un izmantotu izdevību kopā ar citiem kongresa dalībniekiem apmeklēt dažus vietējos nacionālos parkus un tur pavākt vaboles. Madeiras salā arī dzīvo daudzas endēmiķu sugas, kas nekur citur ārpus šīs savrupās salas nedzīvo.
Pienāca ekskursijas diena. Mēs visi devāmies uz autobusiem, lai dotos ekspedīcijā. Mēs ar Uldi, apģērbušies T-kreklos un šortenēs, iekāpām vienā no autobusiem. Dīvaini tie rietumnieki. Ārā karsts laiks, bet šie visi ierodas garās biksēs un biezās jakās. Uz viņu fona mēs izskatījāmies kā no mājām izdzīti. Kad visi sakāpa, autobuss devās braucienā. Pirmais, kas mani pārsteidza - pa nozīmīgākajām Funčalas ielām atļautais braukšanas ātrums bija 75 - 90 km. Otrs, kas pārsteidza - šaurie ceļi. It kā loģiski - serpantīnu ceļus platus neizbūvēsi, taču lielajam autobusam ar pretīm braucošu kravas auto vai citu autobusu izmainīties pagrūti. Tad autobusa riepa vietām gāja gar pašu aizas malu. Skati pa logu bija neaizmirstami. Stāvās kalnu nogāzes un fantastiski zils Atlantijas okeāns. Pamazām mēs tuvojāmies Pico Ruivo kalnam - augstākajam Madeiras punktam, kas atrodas 1861 m virs okeāna līmeņa. Netālu ir arī viens no nacionālajiem parkiem, kur mums bija paredzēta vaboļu vākšana. Kad tikām līdz virsotnei, jutāmies nedaudz vīlušies. Zem mums bija milzīgs mākoņu klājiens un zilas debesis. Mēs bijām virs mākoņiem, kuri ik pa laikam vēlās arī pāri kalnam. Staigāt pa mākoni pat pieredzējušiem vaboļpētniekiem nesanāk bieži! Izkāpuši no autobusa, mēs sapratām, ka dīvaini bija nevis pārējie kolēģi, bet gan mēs! Pie kalna virsotnes ārā bija tikai +8 oC un liels vējš, kā arī, uznākot mākonim, visai riebīgs smidzeklis. Nu, mēs sapratām, ka dienu ilgā ekspedīcija diez cik patīkama nebūs! Neko daudz nesabildējuši, devāmies vabolēs. Portugāļu kolēģi apvaicājās, vai mums neesot auksti? Mēs teicām, ka nē, jo mēs no ziemeļiem un esam pieraduši pie tādiem laika apstākļiem. Ko gan citu mēs varējām teikt, ja paši iepriekš nepainteresējāmies, kādi laika apstākļi tur ir. Protams, vaboles mēs salasījām, taču pirmajā piestātnē metāmies sildīties ar siltu tēju. Nu ko! Bija laba mācība! Pirms dodies uz nepazīstamām vietām, globālajā tīmeklī paskaties vismaz, kāds tur būs laiks!
Kalna virsotne bija mākoņos. Bija drēgns un smidzināja. Taču vaboles ir jāpēta neatkarīgi no laika apstākļiem
Vietējie kolēģi ekspedīcijai bija sagatavojušies labāk...
Taču kalna pakājē atkal bija mūžīgā vasara
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru