Dzērvenes no ciņa

Rietumsibīrija. Toreizējais Tjumeņas Universitātes prezidents Genādijs Šafranovs-Kucevs mani bija uzaicinājis apmeklēt viņa vadīto universitāti, lai pārrunātu tālāko sadarbību ar mums. Zinot, ka es esmu aizrautīgs dabaspētnieks, viņš ieplānoja nelielu izbraucienu uz vienu no piepilsētas purviem, kas atrodas dabas lieguma teritorijā un nav cilvēku izbradāts. Iebraucām viņa vasarnīcā, lai paņemtu man piemērotus gumijas zābakus, nedaudz pasēņojām pa tuvējo birztalu, ar motorlaivu iebraucām ezerā pārbaudīt zivju tīklu un tad devāmies uz purvu. Ezerā bija lieli viļņi, un tīklā bija iepinies tikai viens milzīgs asaris. Lielais vējš ik pa laikam uzdzina drēgnus smidzekļa mākoņus. Sajutos nosalis. Kolēģis smīnot teica, - Tūlīt izkāpsim krastā un dosimies uz purvu. Tur sasildīsimies. Interesanti, kā tādā laikā purvā var sasildīties? Iebridis purvā, jau pašā sākumā jutos pārsteigts par tur esošo dzērveņu ražu. Ciņi bija bordo sarkani, visi kā nobērti ar gatavām, sulīgām dzērvenēm! Mēs atradām stingrākus ciņus, apsēdāmies katrs uz sava. Profesors no iekškabatas izvilka blašķi ar šņabi, un, sarunājoties par dzīvi, mēs iedzērām pa graķītim alkohola un turpat blakus no dzērvenājiem rāvām lielās, bordīgās ogas, un ar tām uzkodām. Ja Jūs zinātu, kas tas bija par kaifu! Purva smaržas, klusums un patīkamas sarunas ar sen neredzētu kolēģi. It kā nekas tāds īpašs, bet šis gadījums palicis atmiņā uz mūžu. Vietai ir nozīme! Un vietas aurai arī! Ja tas būtu kaut kur citur, ne Sibīrijā, tas droši vien būtu citādāk. Bet Sibīrijai ļoti piestāv laba kompānija, metāla blašķe ar šņabi un turpat norautas dzērvenes uzkošanai. Sibīrija man asociējas ar neaptveramiem dabas un cilvēku dvēseles plašumiem. Es sapratu, ka Sibīrijā ir iespējams pat lietainā laikā purvā sasildīties. Ne tikai ar graķīti šņabja, bet ar dvēselisko siltumu, kas tādos momentos rodas. Tur tas ir tik dabiski, pašsaprotami. Manuprāt, Eiropā to nav iespējams izbaudīt un saprast.

Dzērvenes uz ciņa