Vaboļpētnieka piedzīvojumi: Naktī mežā

Ekskursija naktī pa mežu ir viens aizraujošs notikums. Pirms ekskursijas es parasti izstāstu uzvedības noteikumus naksnīgā gājiena laikā. Viens no tiem ir tas, ka gājienam jānotiek pilnīgā tumsā un maksimālā klusumā. Neviens nedrīkst izmantot lukturīšus, bet mobilajiem telefoniem jābūt izslēgtiem lidojuma režīmā. Jāiet ļoti klusu, nesarunājoties, nesačukstoties, kāju liekot uz papēža, nevis velkot pa zemi. Arī apģērbs nedrīkst būt čaukstošs. Parasti mēs vienojamies - ja es priekšgalā apstājos, tad arī visiem pārējiem jāapstājas tur, kur viņi tajā momentā ir, nevis jāpienāk klāt priekšā esošajam. No pieredzes zinu, ka šis noteikums parasti ir visgrūtāk izpildāms. Pēc manas apstāšanās aizmugurē ejošie nez kāpēc gandrīz vienmēr mēģina pienākt tuvāk un neievēro mūsu vienošanos. Nakts ekskursija mežā ir emocionāli piesātināts notikums. Mēs neredzam praktiski neko. Katrs gājiena dalībnieks iedarbina savu iztēli, analizējot mežā dzirdamās skaņas. Dažiem ir mazliet bail, dažiem - interesanti, dažiem - vienkārši piedzīvojums. Man kā grupas vadītājam ir jāseko katram troksnītim. Ja es dzirdu, ka kaut kur iekliedzas kāds putns vai zvērs, es apstājos uz minūti, lai visi varētu to dzirdēt. Bieži dzirdam čaboņu vai kritušo zaru lūšanu, kad kāds iztraucēts dzīvnieks aizskrien pa mežu.

Nakts ekskursijās mēs esam dzirdējuši mežacūkas urkšķam, jenotsuņus rejam, mežapūces dažādus saucienus izsaucam. Gandrīz katru reizi mēs esam vērojuši mistiskās zaļās uguntiņas mežmalu zālē, ko izstaro spīdvaboles - jāņtārpiņi. Daudzi tieši nakts ekskursiju laikā pirmo reizi ierauga šīs vaboles.

Vienreiz nakts ekskursijas laikā mēs iztraucējām turpat eglītē gulošu pelēko meža strazdu, kurš tumsā, akli lidodams, ar spārniem aizķēra vienu gājēju. Meitene dabūja pamatīgu izbīli, toties pats gājiens viņai noteikti palika atmiņā ilgu laiku. Citreiz, ejot pa mežu, mēs izdzirdējām meža cūku rukšķēšanu. Ik pa laikam iekviecās arī sivēni. Mēs laikus apstājāmies un atgriezāmies atpakaļ. Naktī satikt meža cūku baru ar sivēniem ir liels risks. Lai arī ekskursija toreiz sanāca īsa, visi bija ļoti apmierināti ar piedzīvoto.

Vismistiskākā ekskursija bija kādu nakti Ilgās. Lauku praksē bija kārtējā Daugavpils Universitātes biologu pirmā studiju gada studentu grupiņa. Laiks nakts ekskursijai nebija izcils. Ārā spoži spīdēja pilnmēness. Nakts bija klusa, taču diezgan gaiša un pavēsa. Noinstruējis par uzvedību un iešanu ekskursijas laikā, nostājos grupas priekšā un vedu studentus mežā Melnās ejas virzienā. Lai būtu drošāk, visi saķērās rokās un gāja viens aiz otra. Pie mežmalas apstājāmies. Kaut kur tālumā pie Baltkrievijas robežas tarkšķēja vakarlēpis. Šie putni Ilgās nav retums, taču to balsis ir zīmīgas un labi paliek studentu atmiņā. Iegājām mežā. Kā parasti mūs pavadīja meža pūce, ik pa laikam neapmierināti izsaukdama savus saucienus. Kaut kāds aizdomīgs klusums. Citas skaņas nedzirdējām. Meitenes čukstus sāka jokoties, ka pilnmēnesī varbūt kāds vilkacis stāv kaut kur tālumā aiz lielajām eglēm... Mēs varonīgi gājām tālāk. Pēkšņi viena no studentēm pienāca un klusi vaicāja, vai es dzirdu, ka labajā pusē ik pa laikam kaut kas iečabas? Jā, šo čaboņu es biju pamanījis jau pirms laiciņa, tikai nezināju, kas tas ir. Tā mēs turpinājām savu gājienu, bet mistiskā pilnmēness čaboņa te vienā, te citā vietā bija saklausāma visu laiku. Nonākuši vietā, kur meža ceļš krustojas ar kvartālstigu, es pametu acis kvartālstigas virzienā un nedaudz sastingu. Tur tālumā pilnmēness gaismā zaigoja divas spožas vilka acis. Tātad vilks mums sekoja un bija mistiskās čabēšanas vaininieks. Vilki tā mēdz darīt. Šajā mežā tie jau agrāk bija manīti. Es klusu parādīju tuvāk esošajiem studentiem. Arī viņi tālumā ieraudzīja divas gaismiņas vienu otrai blakām. Taču vilks ilgi nepozēja, pagāja drusku sānis, un mēs to vairāk neredzējām. Lai arī tā bija liela veiksme grupai nakts ekskursijas laikā ieraudzīt vilka acu spīdēšanu pilnmēnesī, mēs vienojāmies, ka dosimies atpakaļ. Tomēr sajūtas bija drusku neomulīgas. Cik labi, ka topošie biologi Ilgās var kaut ko tādu piedzīvot! Spilgti emocionālus mirkļus cilvēki neaizmirst. Viņiem būs, ko stāstīt saviem skolēniem un, kas zina, varbūt radīt vienā otrā interesi par dabu un bioloģijas studijām.