Vienreiz Dāvidpļavās

Šlīteres “Zilie kalni”. Silta jūnija diena, visur čivina putni. Izkāpis no mašīnas, paņēmu entomoloģisko tīkliņu un viens pats klusiņām devos pa gravu Dāvidpļavu virzienā. Izbridis caur mēneseņu audzi, es nopriecājos, – Skat, cik raženas padevušās, gandrīz līdz jostas vietai! Brienot tālāk, sajutu patīkamu lakšu smaržu. Skaidrs. Ar zābakiem biju uzkāpis maigi zaļajiem augiem. Lakši ir Šlīteres klasika. Tie kā paklājs pavasarī un vasaras sākumā sedz “Zilo kalnu” senkrasta nogāzes. Lakšu Šlīterē parasti ir tik daudz, ka to ķiplokainais smārds siltākā dienā nāk no meža un ir jūtams pa gabalu. Tā es, jūsmodams par brikšņu daudzveidību, nonācu līdz Dāvidpļavām. Kādreiz šīs pļavas pļāva, tagad tās ir aizaugušas ar vīgriezēm, nātrēm, balderjāņiem un citiem mitru vietu augiem. Nekādas romantikas, tikai bioloģiskā daudzveidība! Šajās pļavās gar ziedošajām vīgriezēm jūnija beigās vai jūlija sākumā lidos daudz retu kukaiņu sugu, vairākām no kurām Šlītere ir vienīgā to atradne Latvijā. Tāpēc vienmēr, kad esmu Ziemeļkurzemē, cenšos apmeklēt šo unikālo vietu. Protams, savu vizīti saskaņojot ar nacionālā parka administrāciju. Tā bija arī šoreiz. Klusiņām, izbrienot cauri paparžu audzei, iegāju vīgriežu pļavā ar cerībām, ka gan jau kādu retumu izdosies ieraudzīt, jo laiks taču ideāls – saule spīd, vēja nav, ir silti.

Man patīk staigāt vienatnē. Tad es varu izbaudīt katru dabas skaņu, smaržu, vēja brāzmu. Tad tu vari arī kaut ko ieraudzīt, klusumā paklausīties kādu putnu vai pavērot stirnu buku, ganāmies sulīgajā mežmalu pļavu zālē. Arī toreiz es biju savā stihijā. Stāvā un senatnīgā Šlīteres “Zilo kalnu” stāvkrasta nogāze un grava ar simtgadīgiem ošiem, kļavām, ozoliem, eglēm un tu – tāds dabas ceļotājs un garāmgājējs! Taču pēkšņi man apkārt sacēlās kaut kādi nesaprotami trokšņi! Dāvidpļavas vīgriezes sakustējās, un idilli pārtrauca skaļa šņākšana. Visapkārt! Man pa perimetru! Mazliet apstulbis un reāli sabijies, es sapratu, kas notika. Klusām ejot un jūsmojot par dabu, es iegāju vīgriezēs gulošu meža cūku barā, kuras, pēkšņi izbaidītas, salecās un ieņēma uzbrukuma pozu. Tās blenza man virsū un agresīvi šņāca. Toreiz es ātri sapratu un novērtēju, ka dzīve, kuru tu dzīvo, nav nemaz tik slikta un vēl varētu padzīvot…

Apjautis situācijas nopietnību, es ātri sapratu, ka tajā vietā nav neviena koka, kurā es spētu uzrāpties, turklāt tas diez vai izturētu arī manu svaru! Vienīgais, kas man tajā laikā ienāca galvā, bija mēģināt maziem solīšiem, klusiņām atpakaļgaitā izlavīties no mežacūku ielenkuma. Šķita, ka laiks sāka iet lēni, lēni. Arī viens otrs nokritušais zars zem manu zābaku smaguma varēja lūzt daudz klusāk. Pēc kāda mirkļa šņākšana apklusa, bet vīgriezēs sākās kaut kāda minimāla kustība, kas nebija uzbrukums man. Tas priecēja! Es atskārtu, ka lēnītēm atpakaļgaitā es biju izgājis no mežacūku aplenkuma. Arī viņas, visticamāk, sajutās drošāk. Mūsu pēkšņā tikšanās nepārvērtās konfliktā, un mēs katrs varējām doties pretējos virzienos: cūkas – Šlīteres brikšņos, es – pie savas mašīnas! Bet šī situācija varēja beigties arī citādāk, iespējams, pat traģiski. Tagad, apdomājot toreiz piedzīvoto, šķiet, ka mana doma par nepieciešamību lēnītēm iziet no ielenkuma apļa bija šajā situācijā vienīgā pareizā doma. Bet varbūt tā bija kaut kādu apstākļu vienkārša sakritība... Latvijas daba nav bīstama, taču tajā var būt bīstami! Dabā ir nozīme nejaušībai, intuīcijai un veiksmei. Mums ir jāzina, kā dabā uzvesties. Ja tu gribi vairāk redzēt un dzirdēt, iemācies dabā iet klusu! Vislabāk iet klusu ir vienam, taču, ja tu iesi klusu un viens, tu vari pārāk tuvu pieiet kādam snaudošam vai savā dimensijā esošam zvēram un to pēkšņi pārsteigt. Izbiedētais zvērs aizsargājoties var pat uzbrukt tev... Dilemma, kas jāsaprot, pirms dodies mežā.

Tajā dienā mani piedzīvojumi ar meža cūkām vien nebeidzās! Izkļuvis no ielenkuma, ko kājas nes, es devos pie savas mašīnas. Nonākot pie mašīnas, kas stāvēja nedaudz nobraukta no meža ceļa, es ātri atvēru tās durvis un nolēmu novilkt smagnējos gumijas zābakus. Man likās, ka kāds mani novēro. Velkot zābakus no karstumā piebriedušajām kājām, es nejauši paskatījos pa meža ceļu tālāk uz priekšu. No ieraudzītā es sastingu! Metrus divsimt no manis tieši ceļam pa vidu stāvēja milzīgs, pelēks vilks! Stāvēja, skatījās, nebēga. Vienai dienai pat man, biologam, piedzīvojumu šķita par daudz! Novilcis zābakus, es iekāpu mašīnā un sāku braukt Šlīteres virzienā. Paskatījos mašīnas spogulī – vilka vairāk nebija... Atkal, katrs no mums devās savu ceļu! Ir labi, ka es negribēju vilku traucēt viņa ceļos. Viņš dzīvo savu dzīvi, es savu. Un, ja mēs spēsim to saprast un respektēt, dabā mums nebūs bīstami!

Lai gan nepilnas stundas laikā Šlīteres “Zilajos kalnos” piedzīvotais bija uzdzinis stresu un bailes, manī pamodās iedzimtais biologa – dabaspētnieka instinkts. Ja jau tik daudz izdevās šeit piedzīvot skaistā, saulainā vasaras dienā, kas tad šajā vietā notiek naktī? Noteikti dzīve kūsā daudz straujāk un vēl daudzveidīgāk, - nodomāju es. Atstājis mantas viesu nama mājiņā Pitragā “Pie Jāņa”, pēc tumsas iestāšanās es nolēmu doties uz “Zilajiem kalniem” vēlreiz un mašīnā gaidīt tās pašas cūkas, vilkus, lūšus, stirnas, staltbriežus un citu dzīvo radību, kas pa dienu slēpjas Šlīteres mežos. Kāreiz līdzi bija paņemts fotoaparāts ar teleobjektīvu, tāpēc iespējamās zvēru bildes varētu kompensēt dienā piedzīvotos izbīļus un negulēto nakti. Gaidīju, taču nesagaidīju. Pienāca vēss, mazliet miglā tīts saullēkts, kas ātri pārtapa dienā, bet neviens zvērs ne blakus esošajā izcirtumā, ne uz ceļa no brikšņiem neizgāja. Daba nav restorāns, kurā tu vari pasūtīt visu ko vēlies! Tu vari nedēļām speciāli braukt un slēpnī gaidīt iznākam kādu zvēru, lai iegūtu ilgi kārotu fotogrāfiju, bet tev neveiksies. Taču tu vari nejauši to sastapt uz meža ceļa. Ieraudzīt uz tā stāvam to, ko tu tik sen gribēji nobildēt, un viņš ļaus sevi bildēt, pat pozēs! Tā sanāca arī man - gribēju zvērus, bet to nebija. Atlika doties uz Pitragu, dažas stundas nosnausties, aiziet pabradāt pa dzestro jūras ūdeni un doties tālāk Ziemeļkurzemes vaboļu pētījumos.

Šlīteres Dāvidpļavās. Spīdīgais praulgrauzis

Meža cūka