Deviņdesmito gadu sākums. Mobilo telefonu vismaz mums vēl nebija. Kā piektdienā pienākas, es darbā kārtoju kabinetu. Neilgi pirms pusdienlaika pie manis ienāca fakultātes dekāne un paziņoja, ka no Ilgām zvanīja Latvijas Dabas muzeja kolēģis Nikolajs Savenkovs, un teica, ka tūlīt studentiem pieņems lauku prakses ieskaiti un brauks ekspedīcijā. Visdrīzāk - pa taisno uz Krāslavu, neiebraucot Daugavpilī. Kā... ekspedīcijā? - nodomāju es, - Pirms dažām dienām taču to atcēla! Ārā ciklons! Mēs taču neko nenoķersim! Nu, bet, ja izdomāja braukt, tad es arī gribu! Man bija jātiek uz Ilgām. Toreiz mašīnas man nebija.
Lēmumu pieņēmu - BRAUKŠU! Paķēru mugursomu, iemetu drēbes, guļammaisu, nedaudz ēdamā un skrēju uz autoostu, lai dotos Ilgu virzienā. Pagaidām viss veicās. Autobuss Silenes virzienā jau stāvēja pie iekāpšanas platformas. Es ielecu iekšā, nopirku pie šofera biļeti un laimīgs gaidīju atiešanas laiku. Sākām braukt, bet es biju mazliet sanervozējies. Ja nu Nikolajs pieņem ieskaiti ātrāk un aizbrauc viens pats? Viņš taču nezina, ka es tagad braucu uz Ilgām. Pa ceļam mēģināju sekot visām pretīmbraucošajām mašīnām. Nē, Nikolaja mazais, baltais zaporožecs (padomju laiku mašīnas marka) autobusam pretī nebrauca. Iebraucot Silenē, sākās pērkona lietusgāze. Arī zibeņoja un ducināja ne pa jokam. Tādā laikā iet kājām savus 7 km kaut kā negribējās, un pērkonā tas nebija droši. Nolēmu stāvēt autobusu pieturā un gaidīt Nikolaju. Viņa mašīnu es zināju. Iziešu uz ceļa, nostopēšu, un Nikolajs savāks mani. Tā arī darīju. Pēc kādas pusstundas tālumā uz šosejas parādījās balts zaporožecs. Šīs markas mašīnas varēja bez grūtībām tālumā atpazīt pat lietusgāzes laikā. Es izgāju no autobusa pieturas nojumes un, pacēlis roku, liku Nikolajam saprast, lai apstājas un paņem mani. Taču... Nikolajs ieslēdza pagriezienu, apbrauca mani un turpināja braukt tālāk. Es šokā! Kā?! Ko tālāk? Autobuss uz Daugavpili aizgāja pirms dažām minūtēm. Nākamais pēc pusotras stundas. Pēc kādām piecām minūtēm ieraudzīju pa šoseju braucam žiguli. Es stopēju. Apstājās. Mašīnā iekšā divi jauni puiši. Izstāstīju savu bēdu stāstu. Vadītājs smaidīdams nomierināja. Zaporožecs tālu neaizbrauks. Mēs tūlīt to panāksim! Gāzi grīdā, un mēs jau aiz Silenes! Braucam, apcerēdami, kā tūlīt panāksim manu pāridarītāju. Taču Nikolaja mašīnu kā neredz, tā neredz. Varbūt Skrudalienā nogrieza pa taisno uz Krāslavu? Taču tur zemes ceļš. Diez vai! Pie Daugavpils robežas tālumā ieraudzījām Nikolaja mašīnu. Super, panācām! Piebraucis tuvāk, mūsu šoferis sāka mirgot ar mašīnas gaismām, pīpināt, taču Nikolajs uz to nereaģēja. Ar abām rokām ieķēries stūrē, nepārkāpjot ātrumu, ar savu zaporožecu dilināja uz priekšu. Nolēmām apdzīt un mēģināt no priekšpuses apturēt viņu. Apdzenot pa mašīnas logu es māju Nikolajam. Tas neapmierināts paskatījās un turpināja braukt. Pēc laiciņa tomēr viņš piekāpās, ieslēdza pagriezienu un piestāja. Nikolajs izkāpa un neapmierināts gāja pie mums. Es pateicos puišiem par godam izpildīto misiju, paņēmu mugursomu un devos pie Nikolaja. Šis bija šokā! Viņš pat iedomāties nevarēja, ka es braucu Ilgu virzienā, jo Nikolajs speciāli zvanīja uz dekanātu, lai pateiktu, ka ekspedīcijas nebūs un viņš pēc lauku prakses brauks ciemos pie savas sievasmātes. Nikolaja emocionālā interpretācija bija šāda, - Nekur nesteidzoties, braucu pie sievasmātes. Redzamība slikta. Lietus gāž kā no spaiņa. Skatos - Silenē uz ceļa iziet baigais ambālis (milzis) un grib, lai es viņu paņemu. Nē, tādu paņemsi, pēc tam nezināsi, kā tikt no viņa vaļā! Daugavpilī skatos, brauc žigulis, pīpina, citādi izrādās, bet apdzenot vēl māj ar roku, ņirgājas par manu mazjaudīgo mašīnu... Abi nosmējušies, nolēmām, ka vienu vakaru un nakti tomēr jāiebrauc Daugavas lokos. Gan jau līdz vakaram lietus pāries... Redz, kā dažreiz sanāk - nebūtu nostrādājis klusais telefons, kurā kāds kaut ko ne tā saprata vai sajauca, nebūtu šī smieklīgā notikuma.
Ilgu pils pirms renovācijas - Daugavpils Universitātes studentu lauku prakšu paradīze ar īpašu auru
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru