Vienreiz man visai neveiksmīgi sanāca šķērsot purvainu meliorācijas grāvi. Novērtējis tā
platumu, izdomāju, ka mierīgi grāvi pārlekšu. Redz, līdz bebra sagāztajiem
kokiem gabals, ko iet. Nu, metri simts… Pat, ja lēciens drusku nesanāktu, nekas traks
taču nenotiks, jo kājās pietiekami gari gumijas zābaki. Protams, kad tā nodomā,
tad ne vienmēr sanāk tā, kā tev gribas. Dabiski, ka lēciens nesanāca, un es līdz
vēderam iekritu ledaini aukstajās dūņās! Tas nebija patīkami! Pirmkārt, bija
pilni zābaki ar dūņām. Otrkārt, visas drēbes – bikses, virsjaka un džemperis – bija vienlaidus melnas, slapjas un smirdēja pēc dūņām. Nu…, kas atlika? Neģērbsi taču visu nost! Pagāju mazliet tālāk uz priekšu, kur likās, ka ūdens ir vairāk, un iespēju robežās turpat grāvī no drēbēm skaloju dubļus. Ticiet man,
aprīļa pievakarē tas nebija patīkami! Paldies Dievam, uz mājām man nevajadzēja
tālu iet! Tas notika pāris kilometru attālumā no vecmammas saimniecības. Lai
nesaaukstētos, skrēju. Tad – silta tēja un atkal viss kārtībā. No jakas kabatas izņēmu trauciņu ar salasītajām vabolēm un tās saliku uz vates matracīša. Nekas dižs. Pāris desmiti skrejvaboļu sugu, dažas apaļvaboles, kāds īsspārnis... Aprīlis ir labs laiks vaboles meklēt to slēptuvēs: zem akmeņiem, baļķiem, sūnās. Vēsajos vakaros tās ir mazaktīvas un viegli atrodamas. Bet galvenais – diena, kas pavadīta dabā, svaigā gaisā. Man tas ir vajadzīgs.
Meliorācijas grāvis
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru