Latvijas indīgākā sēne ir zaļā
mušmire (Amanita phalloides). Mikologi uzskata, ka tā ir viena no indīgākajām sēnēm pasaulē. Vairums cilvēku, kas miruši no saindēšanās ar sēnēm, ir miruši tieši pēc zaļās mušmires apēšanas. Zaļās mušmires cepurīte ir zaļganā krāsā, bet apakšpusē esošās sēņlapiņas un kāts ir balti, dažreiz ar vāju, zaļganu nokrāsu. Šī sēne parasti aug ozolu tuvumā, taču tā tas ir ne vienmēr. Biologs to diez vai sajauks ar kādu no ēdamajām sēnēm, taču nebiologs to var izdarīt, īpaši, ja viņš ir bērns.
Oktobra otrā nedēļas nogale. Ilgās notiek ikgadējais Ilgu rudens seminārs, uz kuru
parasti sabrauc Ilgu draugi un Daugavpils Universitātes bioloģijas studenti, lai dotos vērot rudenīgo dabu, sēņotu, atcerētos
vasaras biologu ekspedīcijas un vienkārši tiktos Ilgās. Arī toreiz viena no aktivitātēm bija dabas
vērošana un sēņošana. Sēņu bija ļoti daudz un dažādas, turklāt ar mums bija
sēņu speciāliste Inita Daniele, kura ļoti interesanti stāstīja gandrīz par
katru “suņu sēni”, kas, izrādās, ir laba ēdama sēne. Viena no universitātes
laborantēm līdzi bija paņēmusi savu dēlēnu Edgaru. Lai vakariņās sanāktu sēņu
mērce, līdzi bija paņemts grozs garšīgāko sēņu lasīšanai. Un tā egļu, bērzu,
ozolu baravikas, dažādu sugu apšu bekas, smilšbekas, priežu bekas, samtbekas,
gailenes, čigānenes, pa kādai zaļajai bērzlapei, rudmiesei vai kādai ēdamai “suņu
sēnei” savā krāšņumā nonāca lielajā grozā. Inita zina pastāstīt par katru sēni.
Lai gan viņas stāstījumu esmu dzirdējis daudzas reizes, katrreiz tas ir
interesants un uzmanību piesaistošs, - Šīs glītās sēnes ir nāvīgi indīgas, šīm ir
ķiploka smarža, un tās var lietot kā ķiploku aizvietotājus ēdienos, bet šīs smalkās
un maigās beciņas ir ar piparu garšu, un tās var lietot piparu vietā. Ar šīm var
dziju krāsot, bet šīs necilās ir ļoti garšīgas… Un tā stundām ilgi līdz
pienāk vakars. Atgriezušies Ilgās, daļu sēņu notīrījām uzreiz cepšanai, bet daļu
atstājām otrās dienas pusdienām, jo naktī solīja strauju temperatūras
pazemināšanos un pirmo sniegu, tāpēc diez vai no rīta izdosies mežā kādu ņemamu
sēni atrast. Mūsu ģimenē parasti pirms cepšanas sēnes vienmēr novārīja. Inita man iemācīja, ka mežā ir pilns ar tādām sēnēm, kuras
var cept uzreiz. Tad sēnes ir smaržīgākas un garšīgākas. Arī
toreiz Ilgās mēs lasījām tikai tādas sēnes, kuras var cept uzreiz. Svaigi lasītas un uzreiz
uzceptas sēnes ar vārītiem kartupeļiem lauka apstākļos ir garšīgs ēdiens.
Mēs sēdējām pie vakariņu galda, stāstījām visādus biologu piedzīvojumus, tai skaitā, arī ar sēnēm. Lai mazinātu mūsu interesi vakariņu laikā sasildīties
ar kādu glāzi brendija, Inita toreiz mums izstāstīja vairākus šausmu stāstus par iespējamu saindēšanos pat ar labām ēdamām sēnēm, ja tās lieto kopā ar alkoholu. Mēs nedaudz pazirgojāmies, taču paslepus pa mēriņam stiprā dzēriena tomēr iedzērām, jo telpa bija nekurināta un vēsa. Godīgi sakot, tā nebija laba doma. Vismaz es pēc tam jutos mazliet neomulīgi. Visu laiku domāju, būs vai nebūs organismā kāda reakcija.
No rīta pamodos visai nosalis. Ārā viss bija balts. Īsta ziema. Pa nakti bija sasnidzis daudz sniega, un temperatūra bija noslīdējusi zem nulles. Meteorologu prognozes bija piepildījušās, un dzeltenlapainās
kļavas bezvējā stāvēja stīvi dzeltenbaltas. Mums bija paredzēta pirmspusdienu
pastaiga pa Ilgu apkārtni, pusdienas un tad došanās uz mājām. Nedaudz
pastaigājuši pa piesnigušajām Ilgām, mēs atgriezāmies vēsajā un nekurinātajā Ilgu pilī. Pusdienās bija paredzēts noēst
atlikušās, visdrīzāk, tā gada pēdējās sēnes. Sākām tīrīt vakar salasītās sēnes un
pēkšņi… grozā Inita ieraudzīja vienu skaistu, biezu zaļās mušmires cepurīti! Bez kātiņa. Tādu kā zaļā bērzlape. Šo sēni atrada
laborantes dēlēns, bet mamma, to likdama grozā, noturēja par zaļo bērzlapi. Labi,
ka ar mums bija Inita, kas, iespējams, toreiz izglāba mūsu dzīvības! Protams, cepto
sēņu mērce arī otrās dienas pusdienās bija ne mazāk garda kā vakar, taču mums kaut kā pēc zaļās mušmires cepurītes atrašanas vairāk nebija apetītes. Tikai pēc pusdienām mēs aizdomājāmies, bet kur palika zaļās mušmires kātiņš – mežā vai mēs to jau apēdām vakar? Saindēšanās ar zaļo mušmiri
nozīmē diezgan drošu nāvi! Apmēram 90% gadījumu tā beidzas letāli. Galvenā
problēma – saindēšanās pazīmes parādās apmēram pēc diennakts, taču tad, kad šīs pazīmes parādās, bieži vien jau ir par vēlu un maz izredžu, ka tevi izdosies izglābt. Optimismam nebija pamata. Mums par laimi, toreiz zaļās mušmires kātiņš bija palicis mežā, un šis piedzīvojums beidzās ar mūsu izbīli. Sēņošana noteikti ir laba lieta, taču nekad neņemiet nepazīstamas sēnes un, tās tīrot, uzmanīgi pārbaudiet katru sēni, lai Jūsu maltītē nenonāk kāda indīgā!
Zaļā mušmire - Latvijas indīgākā sēne!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru