Airējiet!

Burejas rezervāts Krievijas Tālajos Austrumos pētniekiem ir ļoti grūti sasniedzams, tāpēc tā vaboļu fauna ir samērā maz pētīta. Atbraukuši uz Čegdominas ciemu, kur atrodas rezervāta administrācija, pāris dienas gatavojāmies grūtajam ceļam. Vairāk nekā 100 km ir jābrauc ar smago visurgājēju, pārvietojoties pa izdangātiem meža ceļiem, upju gultnēm, pārvarot spēcīgās straumes un taigas slīkšņas. Pēc tam - ar motorlaivu apmēram 70 km pret Burejas upes straumi līdz rezervāta kordonam "Strelka". Ceļš parasti aizņem pusotru - divas dienas. Nakšņot vajag vienā no mednieku ziemas namiņiem. Šīs no lapegļu baļķiem celtās guļbūves ir pirtij līdzīgas mājiņas ar dēļu lāvām pa perimetru un iebūvētu nelielu plītiņu. Ļoti bieži šīs mājiņas ir ar izlauztām durvīm. Nē, nē - ne cilvēki to izdarījuši, bet lāči, kuri šādos namiņos parasti meklē atstāto pārtiku. Taigas likums ir šāds: ja tev paliek kaut kas no pārtikas - grūbas, cukurs, milti - atstāj tos citiem. Iespējams, ka kāds piestās izsalcis, un tevis atstātā pārtika viņam izglābs dzīvību.

Pēc kilometriem divdesmit pret straumi mūsu motorlaiva piestāja pie šādas ziemošanas mājiņas. Inspektors teica, ka šeit būšot nakšņošanas vieta. Tikko nolija pērkona lietus. Rezervāta inspektori, kas bija laivu stūrmaņi, devās skatīties, kāpēc vienai laivai niķojas motors. Mēs - kā nu kurais. Digna un vēl daži gatavoja vakariņas, Māris spiningoja, bet es meklēju vaboles. No rīta inspektoru konsīlijs bija pieņēmis lēmumu - tā kā līdz rezervātam atlikušas sešas stundas mierīga brauciena un vienai laivai ir tehniskas problēmas, turpmākā braukšana notiks divās maiņās, proti, cilvēki divi - trīs paliks un gaidīs atgriežamies kādu no mūsu laivām, bet pārējie brauks tālāk uz rezervātu. Es biju starp tiem, kas pirmajā maiņā turpināja ceļu uz rezervātu. Ar mani laivā bija Latvijas Universitātes biologu pirmā kursa students Māris Pilāts. Lai gan Burejas straume bija liela un daudzviet krāces kutināja nervus, mēs tīri ātri stūrējām uz priekšu. Pēc dažām stundām piestājām pie upes krastā esošas būdas - ūdens mērīšanas stacijas, lai tur dežūrējošajam hidrologam atstātu šādas tādas no rezervāta paņemtas mantas. Protams, neiztika bez tējas dzeršanas ar vietējo brūkleņu zapti uz turpat būdas krāsniņā ceptas baltmaizes. Ai, cik garšīgi tas bija!

Nedaudz atpūtušies un aprunājušies, devāmies pie laivām. Sev par pārsteigumu, ieraudzījām, ka upē strauji ceļas ūdens līmenis. Ja mēs mazliet kavētos, tad mūsu laivas būtu aizpeldējušas pa straumi. Tātad kaut kur Burejas augštecē kalnos spēcīgi līst! Sākām braukt tālāk, taču laiva, darbinot motoru uz pilnu jaudu, uz priekšu kustēja lēnāk un lēnāk. To varēja redzēt, skatoties pret krastā augošajiem rododendru krūmiem. Burejas straume pieņēma spēkus, un to pievarēt laivai kļuva arvien grūtāk. Neskatoties uz to, ar bruņurupuča ātrumu mēs tomēr virzījāmies uz priekšu. Dažu stundu laikā Burejas ūdens līmenis bija cēlies par metriem diviem. Daudzviet upe nesa ar saknēm izrautas lapegles. Mūsu stūrmanim vajadzēja izvairīties no sadursmes ar  tām. Ceļojums reāli kļuva bīstams. Pēkšņi mūsu laivai sāka raustīties motors! Tā bija slikta zīme. Visdrīzāk, tuvojās beigām benzīns. Un taigā taču nav degvielas uzpildes staciju, kur uzpildīties! Tātad var būt lielas problēmas. Inspektors paskatījās degvielas bākā. Tā bija tukša. Kā apstiprinājums tam pēc dažām sekundēm motors drudžaini noraustījās un noslāpa. Straume mūsu laivu sagrieza un lielā ātrumā sāka nest koku sanesuma virzienā. Pieredzējušais inspektors manāmi sāka nervozēt. Tādu sejas izteiksmi viņam mēs nebijām redzējuši. Vienā mirklī viņš iekliedzās - airējiet! Mēs ar Māri sapratām, ka situācija sāk kļūt nekontrolējama! Ar ko lai airē, ja laivā nebija airu! Mūsu motorlaivu mutuļojošā straume sagrieza šķērseniski upes krastiem un to nesa kopā ar izrautajiem kokiem un ieskalotajiem baļķiem. Mēs ar Māri straumē satvērām kaut cik piemērotus koka gabalus un sākām airēt, cik ātri vien varējām. Tādā ātrumā ar mietu es nebiju airējis nekad agrāk! Sirds sitās, un roku muskuļi sāpēja, taču mēs airējām, cik vien ātri varējām. Laiva sadūrās ar koka baļķi un nedaudz sagrieza priekšgalu tālāk no sanesuma. Lai arī kā mēs centāmies, bija skaidrs, ka laiva ir nevadāma un tikai liktenīgas nianses var ietekmēt tās kustības trajektoriju. Toreiz straume mūsu laivu aiznesa apmēram pusmetra attālumā no koku sanesuma un aiz upes līkuma izmeta krastā.

Mēs bijām drošībā! Inspektors piesēja laivu pie upes malā augoša rododendru krūma un lika mums gaidīt pie laivas, bet pats kājām devās uz rezervāta kordonu, kas, kā izrādījās, bija pēc kādiem trīs kilometriem. Iešana pa klājeniskā ciedra un rododendru brikšņiem ir sarežģīta, tāpēc inspektors prognozēja, ka atgriezīsies tikai pēc piecām stundām. Piedzīvotais stress bija kaut kā jānoņem. Atcerējāmies, ka somā katram bija līdzi paņemta pudele brendija. Ātri izņēmām brendiju un katrs no pudeles paņēmām pa labai mutei. Atcerējāmies tikko piedzīvoto šausmu nianses, nedaudz nomierinājāmies un sākām rāpot gar upes krastu, zem akmeņiem lasot tur dzīvojošās skrejvaboles. Tas bija vienīgais, ko mēs spējām izdomāt darīt. Fanātiķi. Drīz sapratām, ka taigā mēs palikām bez ieroča. Bet lāču taču šeit ir daudz! Ļoti daudz... Bet par to, kas notika tālāk - lasiet kādā no nākamajiem stāstiem par piedzīvojumiem Burejas rezervātā.

Pēc tam, kad motorlaivai beidzās benzīns un upes straume to izmeta krastā, rezervāta inspektors kājām devās uz kordonu pēc benzīna

Pie krastā izmestās laivas