Labi, ka govis nelido

Kas tik dabā ar cilvēkiem neatgadās. Kārtējā lauku prakse Ilgās. Jānis un Kristīne no universitātes man atveda parakstīt steidzamus dokumentus. Man, protams, ir prieks par kolēģu ierašanos. Parakstot atvestos dokumentus, pārrunājām universitātes un Ilgu jaunumus. Tās lauku prakšu sezonas svarīgākais notikums bija pilnīgi negaidīti pils priekšā augošā oša dobumā atrastā gaigalas ligzda. Gaigala ir paprāvs pīļu dzimtas ūdensputns, kas ligzdo koku dobumos. Likās, ja jau gaigala ir pīļveidīgs ūdensputns, tad dobumainajam kokam jābūt pie ūdens, nevis sausā vietā pils priekšā. Ar savas ligzdošanas vietas izvēli, šķiet, gaigala arī nebija īsti apmierināta. Garām staigājošie studenti kļuva par traucēkli, un vismaz sākumā tā pameta ligzdu, bet vēlāk pierada pie cilvēkiem un vairāk nereaģēja uz katru troksni.

Vērojot gaigalu, man radās doma putnu nobildēt brīdī, kad tas izlido no dobuma. Paņēmu fotoaparātu ar teleobjektīvu un mēģināju noķert īsto mirkli. Taču nekad nesanāca. Pirmkārt, putns pierada pie mūsu klātbūtnes, otrkārt –  katru reizi vai nu nebija īstais asums, vajadzīgā kompozīcija, vai vienkārši putna galva bija paspējusi izlidot no kadra. Tas mani nedaudz sadusmoja. Bildē, bildē, bet rezultāta kā nav, tā nav! Šad tad palūdzu kādu no studentēm pieiet pie dobumainā stumbra un mazliet paskrāpēt gar to ar nokritušu zaru. Tādās reizēs gaigala drošības labad centās pamest ligzdu. Bija dzirdamas rāpšanās skaņas, un tad putns izlidoja. 

Papīri tajā reizē bija parakstīti un Jānis ar Kristīni taisījās braukt projām uz pilsētu. Jānim todien Daugavpilī pievakarē bija paredzēta kāda svarīga sanāksme, tāpēc uz Ilgām viņš atbrauca, ģērbies uzvalkā un baltā kreklā ar šlipsi. Jānis kā parasti bija elegants. Atvadoties palūdzu abus viesus iesaistīties manā fotoeksperimentā, pieiet pie koka un nedaudz pagrabināties gar stumbru. Ja nu šoreiz man sanāks ilgi gaidītā gaigalas bilde?

Bez lielas domāšanas Jānis klusu piegāja pie koka, no zemes pacēla paprāvu zaru un, man negaidot, no visa spēka iesita pa stumbru. Tālāk viss notika kā šausmu trillerī – zibenīgi! Man šķita, ka gaigala bez rāpšanās līdz dobumam no ligzdas izlidoja kā šampanieša korķis! Izšaujoties ārā, putns uz vietas strauji vicināja spārnus, tad ar diviem skaļiem šāvieniem, skaļi ķērkdams, kā no dušas izlaida visu vēdera saturu Jānim tieši virsū! Smirdīgā masa sākumā sasniedza viņa galvu, tad pa kaklu un vaigiem zemes gravitācijas spēka ietekmē lēnām virzījās uz žaketes un baltā krekla pusi, tad pa žaketi uz leju. Nē, nē! Nevis vienkārši uz leju, bet uz vienu no žaketes kabatām, kura pārtrauca izšautās masas tālāku kustību bikšu virzienā. To visu redzot un skatoties uz nelaimīgo Jāņa sejas izteiksmi, kā arī sajūtot briesmīgu smirdoņu, man šķita, ka izteiciens “Labi, ka govis nelido!” šoreiz bija pat ļoti vietā. To visu redzot un smadzenēs attinot  pa sekundēm, man nāca smiekli, un es smējos, gandrīz pa zemi vārtīdamies. Vienlaicīgi man bija žēl Jāņa, kuram todien – vismaz klātienē – noteikti beidzās darba diena, un viņš diez vai varētu piedalīties svarīgajā sapulcē. Man par izbrīnu –  smējās arī Jānis! Arī Kristīne! Kas gan cits atlika šajā situācijā?

Par laimi, Jānis ir ar labu humora izjūtu. Lai gan klusībā pie sevis viņš tajā mirklī bija gatavs pateikt visu, ko domā par mani un maniem fotoeksperimentiem, viņš sāka apcerēt savas sajūtas. Viņš atcerējās tikai to, ka pēc, viņaprāt, vienkāršas uzsišanas pa koka stumbru, viņš grasījās nomest zemē zaru un iet pie mums, taču sajuta uz galvas kaut ko slapju un drausmīgi smirdīgu, kas tecēja pa vaigu un kaklu. Patiesos posta apmērus viņš pamanīja tikai tad, kad iebāza uzvalka kabatā roku, lai paņemtu kabatlakatiņu un notīrītu seju. Kabatā bija kāds puslitrs krēmveidīgas, nevienādas konsistences masas. Tad nāca apskaidrība par to, kas noticis.  Un šī apskaidrība visnotaļ nebija rožaina! No Jāņa ļoti, ļoti smirdēja.

Nu ko, ņēmām Jāni pie rokas un vedām pa sānu durvīm pilī iekšā uzreiz uz dušas telpām. Tur Jānis uzkavējās ilgi. Teica, ka visgrūtāk esot bijis gaigalas vēdera saturu dabūt no saviem blondajiem matiem. Kaut cik tika mazgāta žakete un baltais krekls. Bez ķīmiskās tīrīšanas neviens apģērba gabals turpmāk nebija lietojams. Arī pēc mazgāšanas no drēbēm (un, iespējams, no paša Jāņa) nāca ne visai patīkamas smakas. Aizbraucis uz pilsētu, viņš devās mājup pārģērbties. Bet smakojošās drēbes uz ķīmisko tīrītavu tā arī neaiznesa. Ko par mani tur padomās? – nākamajā tikšanās reizē teica Jānis. Smalka dvēsele! Tagad, kad Jānis atbrauc uz Ilgām, mēs bieži atceramies šo atgadījumu un sulīgi norēcamies. 

Oša dobums, kurā ligzdoja gaigala