Deviņdesmito sākums. Lai gan tajā dienā lietus nemitējās, mēs ar Latvijas Dabas muzeja kolēģi Nikolaju Savenkovu braucām neplānotā ekspedīcijā uz Daugavas lokiem. Sākumā piestājām Naujenē pie Jezupovas parka. Viss slapjš. Pielijušajā, garajā zālē ar entomoloģisko tīkliņu nebija ko darīt. Devāmies tālāk. Pa veco, neasfaltēto ceļu mēs braucām garām Vaserģelišķiem uz Slutišķiem. Taču otrajā piestāšanās vietā rezultāts bija vēl sliktāks. Tiesa, tur no kraujām pavērās burvīgi skati uz Daugavas senieleju. Arī lietainā laikā tur bija skaisti. Taču diezgan uzbāzīgi tuvojās vakars. Bija skaidrs, ka šajā reizē mūsu pētījumu rezultāti būs tuvu nullei. Es piedāvāju Nikolajam nakšņot Krāslavā. Tur dzīvoja mana māsīca Olga, pie kuras mājā mēs varētu pārnakšņot. Tā arī izdarījām. Palikt Daugavas lokos nebija nekādas jēgas.
Arī lietus pieņēmās spēkā. Mēs ar Nikolaju braucām meklēt māsīcas privātmāju, lai kā sniegs noveltos uz galvas. Piebraucām. Vārtiņi ciet. Arī mājai ārdurvis ciet. Nolēmām pagaidīt. Māsīca strādāja šūšanas uzņēmumā. Gan jau ap pusnakti atnāks no vakara maiņas, mēs nospriedām. Sēdējām Nikolaja mašīnā, gaidot sarunājāmies, atcerējāmies visādus kopīgus piedzīvojumus... Nu, par ko citu runāt diviem fanātiskiem entomologiem? Tā pienāca pusnakts. Māsīcas nav. Pulkstenis rādīja jau viens naktī, viņas joprojām nebija. Tad ap kādiem diviem sapratām, ka jāņem telts un tā jāslien tuvākajā zālienā. Nikolaja mazajā un šaurajā mašīnā gulēšanas tāpat nebūs. Tā pa tumsu mēs slējām telti, salikām tajā matracīšus un guļammaisus. Nedaudz uzēduši, devāmies pie miera. Lietus naktī pieņēmās spēkā un gāza bez apstāšanās. No rīta nosalis es pamodos no dīvainām skaņām. Ārā ik pa laikam kāds runāja. Iekšā bija pietecējis ūdens, tāpēc mans guļammaiss bija mitrs. Telti naktī mēs uzslējām šķību, tāpēc šur tur no krokām pilēja. Bet galvenais pods bija tas, ka naktī telti mēs bijām uzlikuši zālājā uz takas, pa kuru no rīta Krāslavas darbaļaudis gāja uz darbu. Ņemot vērā to, ka visu nakti lija un zālājā kādu laiku zāle nebija pļauta, apiet telti, nesaslapinot apavus, bija gandrīz neiespējami. Varat iedomāties, kādas domas un vienu otru skaļāku vārdu viņi mums veltīja? Sapratuši, kas noticis, mēs ātri novācām telti. Nikolajs mani saburzītu aizveda uz autoostu, kur es iekāpu autobusā uz Daugavpili, bet viņš devās pie savas sievasmātes. Lai gan rezultātu nebija, ekspedīcija tomēr notika. Māsīca tonakt mājās nepārradās, jo, kā noskaidrojās vēlāk, bija aizbraukusi uz dažām dienām pie vecākiem uz laukiem. Lūk, kā bija laikos, kad vēl nebija mobilo telefonu!
Nakšņošana teltīs ekspedīciju laikā biologam ir ierasta lieta. Tas ir gan romantiski, gan parasti ar dažādiem piedzīvojumiem
Dienā un piemērotā vietā saslieta mūsu vecā telts nekad nebija šķība
Daudzo kopīgo ekspedīciju dalībnieks, lieliskais tauriņu pazinējs, entomologs Nikolajs Savenkovs
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru