Karsta vasaras pēcpusdiena pie Dubnas upes Latgalē. Netālu no Peipiņu tilta, nedaudz aiz iztekas no Aksenovas ezera, mēs iebridām upes ūdenī, kur, ķerot zivis un lasot uz ūdensaugiem esošās vaboles, pārsvarā zaigvaboles (Donacia sp.), bridām pa to Kudiņu ūdensdzirnavu virzienā. Tā kā ūdens līmenis tajā gadā Dubnā bija salīdzinoši zems, bet gaisa temperatūra augsta, upe bija ļoti blīvi aizaugusi ar dažādiem ūdensaugiem. Pārējie kolēģi pa piensilto ūdeni brida garajās biksēs. Es izdomāju, ka man ērtāk būs tikai peldbiksēs. Tajā posmā upe ir diezgan sekla. Tikai dažās vietās dziļāka par jostas vietu, bet tur jau var arī papeldēt siltajā ūdenī. Vienīgais diskomforts bija odu bari, bet tie jau ir visur, un, salīdzinot, piemēram, ar Moricsalu, gar Dubnu odu daudzums bija paciešams. Nedaudz tālāk uz priekšu Dubna veido nelielu upes ieleju. Cilvēku tur praktiski nav, toties savvaļas dzīvnieku daudz. Avota dubļos redzēju ūdeles pēdas. Nedaudz tālāk pamodinājām krastā gulošu zaķi, vēl pēc laiciņa – pāris stirnas. Upes nogāzēs lidoja vismaz kādu trīs sugu raibspārņu (Zygaena sp.) tauriņi. Viss mudžēja no dažādiem kukaiņiem. Arī man veicās! Bija gan zivis, gan zaigvaboles! Šķiet, toreiz kādas sešas sugas konstatēju, turklāt dažas no tām bija pat reti sastopamas Latvijā.
Aiz pagrieziena ieraudzījām dzirnavu dīķi. Tātad bijām atbriduši līdz ūdensdzirnavām – mūsu tās dienas ekspedīcijas beigu punktam. Veiksmīgs gājiens! Kaut cik noķertas zivis, salasītas vaboles, redzētas skaistas ainavas, virkne savvaļas zvēru vai to darbības pēdas. Ko vairāk gribēt?! Atlika sakārtot mantas, apģērbties un doties pie velosipēdiem. Pēkšņi uz savām kājām ieraudzīju daudz īsu, tumši sarkanu svītriņu. Kas tas tāds? Sāku vērot uzmanīgāk. Ak, Dievs! Sīkās, gandrīz caurspīdīgās zivju dēles, visas piesūkušās ar manām asinīm, turklāt – daudzi desmiti. Asinis spīdēja cauri dēļu ķermeņiem, tāpēc tās izskatījās tumši sarkanas. Sāku pa vienai raut nost. Nemaz tik viegli tas nebija! Dēles bija tik piesūkušās, ka, raujot nost, abos galos tās notrūka ar nelielu manas ādas gabaliņu, radot sīkas brūces, kas uzreiz sāka asiņot. Piesūcoties dēles ievada asinīs speciālu sekrētu, kas satur vairāk nekā 100 fermentu, kas mazina sāpes un sašķidrina asinis. Tāpēc ir jāpaiet kādam laikam, kamēr dēles piesūkšanās vietās asinis sāktu sarecēt un brūces pārstātu asiņot. Tagad iedomājieties manas kājas! Katra dēle, ko norāvu, atstāja divas brūces, kas turpināja asiņot. Un mēģiniet uzminēt, cik dēles es tajā dienā norāvu? 107! Manas kājas asiņoja! Visas no peldbiksēm uz leju bija asinīs! Ja kāds nepazīstams cilvēks toreiz mani būtu redzējis ar tik asiņainām kājām, visdrīzāk, nobītos vai noģībtu! Protams, tā bija kapilārā asiņošana, kas neradīja briesmas manai dzīvībai, taču garās bikses es uzvilkt nevarēju. Tāds es gāju līdz velosipēdam un braucu četrus kilometrus pie savas vecmammas, kur nakšņoju. Pa ceļam asiņošana mitējās, taču vecmammas uztraukums par to, kas noticis ar manām kājām, bija pamatots. Ar to manas ciešanas nebeidzās. Es bridu pa aizaugušu upi, kur starp trūdošajām ūdensaugu daļām slēpās ne tikai dēles, bet arī daudz baktēriju. Visas dēļu radītās mazās brūces iekaisa un sāka pastiprināti niezēt. Nelīdzēja ne smēres, ne dezinficējoši šķidrumi. Dienas četras es kasījos, it kā man būtu piemeties kašķis. Turpmāk, ja man ir jābrien pa aizaugušu upi vai ezeru, es vienmēr velku garās bikses, bet tīrā ūdenī es labprāt peldu bez tām. Tur dēles gadās ļoti reti. Šī mācība man palika uz visu mūžu.
Melnā žokļdēle jeb zirgu dēle. Tā ir plēsīga. Asinis nesūc
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru