trešdiena, 2020. gada 15. aprīlis

Aizvējā. Tikšanās ar lūsi.

Nu jau vairākas dienas Ilgās pūta liels vējš. Mežā egļu virsotnes šalca kā jūra Liepājā. Cerības noķert kādu interesantu vaboļu sugu uz ziediem tajā dienā bija tuvu nullei. Arī pļaut pa zāli ar entomoloģisko tīkliņu nevarēja, jo zāle pēc nakts pērkona lietusgāzes bija slapja. Studentiem uzdevu lauku prakses uzdevumu, bet pats nolēmu tomēr noiet kādus pāris kilometrus pa meža ceļu gar Ilgu dabas lieguma robežām. Paņēmu tīkliņu, mērdeni, fotoaparātu un nesteidzīgi devos ceļā. Jūnija saulē pielijusī zāle žuva, un diena sāka izskatīties cerīgāka. Izgājis ārā no Ilgu pils novērtēt laika apstākļus, pie sevis nodomāju, ka ap pusdienlaiku noteikti varēs doties ar bioloģijas studentiem mācību ekskursijā. Uz tūbainās rozes ziediem putekšņus grauza vairākas kameņvaboles. Saulītē iesilušas, tās aktīvi kustējās pa ziediem. Tātad dabā rosība jau notiek! Šīs pūkainās vaboles nedaudz atgādina kameni, taču, protams, iedzelt nevar, jo vaboles nedzeļ. Vējainā laikā ir interesanti papļaut ar entomoloģisko tīkliņu zālē zem kokiem. Šī metode par pļaušanu tiek saukta tāpēc, ka tīkliņa kustības pa zāli ir ļoti līdzīgas izkapts kustībām pļaušanas laikā. Vienmērīgi turp-atpakaļ vicinot ar tīkliņu pa zāli, tu savāc zālē esošos kukaiņus, tad, rūpīgi skatoties, pārbaudi tīkliņa saturu, paņem visu, kas tevi interesē, bet pārējos kustoņus palaid atpakaļ. Liela daļa koku vainagos dzīvojošu kukaiņu vējainā laikā nokrīt zālē un tur pavada vētru. Pēc tam tie atkal salido atpakaļ savās ierastajās dzīves vietās augstu koku vainagos. Šos kukaiņus ir diezgan grūti no vainagiem nomānīt lejā, taču vējainā laikā var paveikties tos nokritušus iepļaut tīkliņā. 

Ir metodes, kā šos kukaiņus nomānīt no vainagiem. Piemēram, aplūkot mežinieku sakrautus koku baļķus, uz kuriem saulainā laikā salido daudz ar koksni saistītu kukaiņu sugu, lai izdētu olas. Var arī pašiem veidot īpašus zaru sastatņus. Ar zāģīti nozāģē lielākus zarus un tos saslien aizvējā. Saulainā laikā vaboles sajūt žūstošo zaru un lapu smaržu un lido uz tiem, lai mizā dētu olas. Tādā veidā no koku vainagiem uz zaru sastatņiem nolaižas daudzas krāšņvaboļu, koksngraužu, mizgraužu, ķirmju sugas. Tad atliek tikai uzmanīgi aplūkot zarus un censties vajadzīgos kukaiņus noķert. Interesanti arī tas, ka uz dažādu koku sugu sastatņiem salido dažādas vaboles. Tas parāda, ka dabā ir ļoti daudz kukaiņu, kas barojas uz noteiktas koku sugas. Šādas vaboles sauc par monofāgām sugām. Piemēram, ir virkne krāšņvaboļu vai koksngraužu sugu, kas attīstās vai barojas tikai uz parastā ozola un ne uz viena cita koka. Tādas sugas zinātnieki sauc par ozola monofāgiem. Tāpēc, lai studentiem būtu interesantāk, mēs parasti izliekam dažādu koku sugu sastatņus un salīdzinām sugas, kādas uz kura koka ievāktas. Arī man pa ceļam mežmalā bija izvietots šāds ozola zaru sastatnis. Piegāju klāt aplūkot uz tā salidojošās vaboles. Nekā! Par stipru vējš. Vaboles ir neveiklas lidotājas un vējainu laiku nogaida zālē vai koku un krūmu zaros. 

Devos mežā iekšā. Koki vējā ne tikai šalca, bet arī brakšķēja. Ar vabolēm tajā reizē man kaut kā neveicās. Mitrajā zālē tīkliņš ātri samirka, un arī sugu sastāvs bija parasts. Tādās reizēs es saku - banālas sugas, kuras var redzēt visur, turklāt lielā skaitā. Priekšā ceļa pagrieziens, kuram tuvojoties es sāku sadzirdēt kaut kādas nesaprotamas skaņas. Tāds iespaids, it kā tur kāds kaut ko plosītu. Klusiņām lavījos ceļa pagrieziena virzienā. Teikšu godīgi, bija ne tikai interese par tur notiekošo, bet arī neliels izbīlis par to, ko es tur ieraudzīšu. Pēkšņi es sastingu! Uzreiz aiz pagrieziena, ceļmalā pie mazajām eglītēm, lūsis spēlējās ar tikko nomedīta zaķa ķermeni. Kā kaķēns! Kā cilvēka bērns! Ar ķepu viņš klapēja zaķa ķermenim pa sāniem, mēģināja to pastumt, pamest uz augšu... Arī emocijas bija jūtamas viņa izdotajās skaņās. Sajūsma, prieks... Iespējams, tas bija jauns lūsis, taču dzīvnieks bija tik aizrāvies ar spēlēm, ar savu medību trofeju, ka lielajā vējā nejuta aiz pagrieziena pienākušo cilvēku. Mazliet pavērojis lūša izklaidi ar savu medījumu, paņēmu fotoaparātu, lai notiekošo iemūžinātu. Taču lūša dzirde dzīvnieku nepievīla. Fotoobjektīva vāciņa noņemšanas skaņa nodeva mani. Lūsis, saslējis savas pušķainās ausis, zibenīgi paskatījās manā virzienā, momentāli satvēra savu medījumu zobos un nozuda aiz eglītēm. Lai arī tajā dienā es neredzēju interesantas vaboles, tikšanās ar lūsi bija negaidīts notikums.



Aizvējā. Vasara

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru