Ar bebriem nejokosim!

Ilgas. Lauku prakse topošajiem skolotājiem. Viss tā kā būtu labi, bet… dažas studentes uz lauku praksi atbrauca augstpapēžu kurpēs un pauda zināmu neapmierinātību, ka Ilgu ceļi nav asfaltēti. Man likās dīvaini, ka cilvēki nesaprot, kur brauc. Mežs taču nav saviesīgs vakars, un šeit nebūs viegli tādos apavos pārvietoties. Arī attieksme – ne soli nost no ceļa, vēlams – asfaltēta, man šķita ne visai iederīga Ilgu atmosfērā. Tā vien gribējās sākt moralizēt, - Meitenes, Jūs taču strādāsiet ar bērniem. Mācīsiet dabas mācību, bioloģiju! Dabu vislabāk mācīt dabā! Nu ko? Būs ko iespringt pasniedzējiem. Toreiz kopā ar mani Ilgās strādāja kolēģi no Latvijas Dabas muzeja: tauriņu pētnieks, cilvēks-dabas enciklopēdija Nikolajs Savenkovs un lieliskā Latvijas sēņu pazinēja, mikoloģe Inita Daniele. Sanācām kopā, lai pārrunātu stratēģiju, kā novadīt lauku praksi tā, lai studenti kaut nedaudz saprastu nodarbību dabā būtību un specifiku, jo nodarbībām dabā jābūt interesantām un jārada bērnos interesi. Lai to panāktu, pirmkārt, mums jānovada lauku prakse tā, lai pašām studentēm būtu interesanti. Galu galā mums tas jāizdara, jo pasniedzēji ir ļoti zinoši, lieliski stāstnieki un tādi, kas varētu aizraut studentus. Mūsu kopīgais slēdziens bija tāds, ka ir nepieciešams jauns ekskursijas maršruts, kurā būtu daudz interesantu dabas objektu.

Domāts – darīts! Pabrīdinājām studentes, ka dosimies izstrādāt jaunu ekskursiju maršrutu, uzdevām uzdevumus, kas jāizdara līdz pusdienām, un devāmies mežā. Kādam toreiz iešāvās prātā ģeniāla doma. Nekad nav iets apkārt Smilģīnas ezeram. Spriežot pēc kartes, krasti vietām pārpurvoti, tātad tur var būt gan bebri, gan dažādi ziedoši mitru vietu augi. Varbūt izdosies ieraudzīt kādu alni vai mežacūkas… Meitenes taču pilsētnieces. Vajag arī kādu piedzīvojumu! Ejam, skatāmies. Mitrajās pļavās gar ziediem lido daudz tauriņu, pa kādai rožvabolei, dažas koksngraužu sugas. Brikšņos tika iztraucēts arī kāds lielāks zvērs. Visdrīzāk – stirna, kas aizjoza, ko kājas nes. Tuvāk ezeram Nikolajs ieraudzīja lidojam vienu retu samtenīšu sugu, savukārt Inita ik pa laikam mums rādīja dažādas agrāk neredzētas sēnes. Idille! Ir viss, ko vajag!  Taču, nesaki "urrā" pirms neesi visu izdarījis līdz galam! Netālu pirms ezera sākās mitrais mežs, ko savā pārziņā pilnībā bija pārņēmuši bebri. No koku pagalēm sabūvētas mājas. Nē! Īstas bebru pilis! Saraktas alas, veselas alu sistēmas. Kādreizējie grāvji izbagarēti un pārtapuši par kuģojamām upēm, pa kurām tiek transportēti zari un lielākas kokmateriālu kravas. Vesela bebru civilizācija, kuras apmēri teritoriālā izpratnē uz vietas bija grūti nosakāmi. Mūsu lēmums bija nemeklēt apvedceļu Smilģīnas ezera bebru valstībai, bet gan šķērsot to pa iespējami taisnāko līniju. 

Tā arī darījām. Ķibeles sākas ar mani. Es pirmais iekritu bebru alā! Tur nekas neliecināja, ka pazemē ir tunelis. Es gāju droši un pārliecināti. Tas mani arī iegāza. Tiešā nozīmē – bebru alā. Protams, alas griesti neizturēja manu svaru, un es iegāzos, jo zaudēju nepieciešamību būt piesardzīgam. Tas bija viens mirklis, un zeme zem kājām pazuda. Cik ātri es iekritu alā, tik ātri es no tās izlidoju. Iespējams, pat izlidoju ātrāk nekā iekritu, jo sajutu, ka blakus kājai kaut kas sāka sisties. Tās bija sekundes simtdaļas, kas lika manam organismam neapzināti lekt ārā no šīm bebru katakombām. Es kā biologs apzinājos, ar ko var beigties šī sišanās pie kājas. Bebrs var būt ļoti bīstams cilvēkam. Lai gan bebri ir pietiekami tramīgi un nemēdz īpaši izrādīties, atsevišķos gadījumos uz sauszemes viņi uzvedas pietiekami pašpārliecināti un varonīgi, dažreiz mierīgi pastaigājoties pat pa pilsētu. Bebra bīstamība slēpjas tā zobos un sakodienā. Ja bebrs var nogāzt milzu apsi, tad tikpat vienkārši tas cilvēkam var iekost. Turklāt dziļi un sāpīgi, pat nāvējoši, pārkožot dzīvībai nozīmīgus asinsvadus. Tāpēc bebram nekādā gadījumā nedrīkst iet klāt, pat ja viņš nemūk un izskatās visai draudzīgs. Sekas var izrādīties dramatiskas. 

Vienreiz Baltkrievijā Berezinas rezervātā zinātnieki stāstīja, ka naktī, braucot pa meža ceļu, jaunieši uz tā ieraudzīja bebru. Apturēja mašīnu un drosmīgākais nolēma uztaisīt selfiju ar bebru. Pienāca klāt pie dzīvnieka, apstājās, lai nobildētos. Bebram gan tovakar bija citi plāni. Vismaz bildēties noteikti negribējās, arī paciest neaicinātos viesus bebrs netaisījās. Viena strauja kustība, un oranžīgie grauzējzobi tika iecirsti uzbāzīgā selfiju cienītāja kājā. Diemžēl jaunietis noasiņoja un nomira, nesagaidījis atbraucam ātro palīdzību. Un tas nav vienīgais gadījums, kad tikšanās ar mūsu platuma grādu lielāko grauzēju dažiem pārgalvjiem beidzas ar nāvi. Pēc pasniedzēju konsīlija mēs atteicāmies no jaunā ekskursiju maršruta – pārāk nedrošs tas bija. Bet drošība viemēr ir pirmajā vietā! Studentes pašas bija sapratušas, ka ar augstpapēžu kurpēm mežā tālu netiks, pēc nodarbībām aizbrauca uz pilsētu un nākamajā rītā atgriezās Ilgās piemērotos apavos. Viss nāk caur pieredzi!

Bebra grauzums

Bebra nograuzts bērzs