Rāpus pa Teiču purvu

Man parasti ir daudz piedzīvojumu, ejot pa purviem. Galvenokārt tāpēc, ka mana masa ir nedaudz lielāka par vidējo pieļaujamo. Kopā ar Latvijas Dabas muzeja entomologu Nikolaju Savenkovu vairākus gadus gatavojāmies apciemot Teiču rezervāta kolēģi Gunti Akmentiņu. Pie reizes arī apmeklēt lielākā Baltijas purva interesantākās vietas. Beidzot vienojāmies par datumu. Laika prognozes bija daudzsološas. Tās bija aprīļa beigas, un mēs ar Nikolaju devāmies pie Gunta uz Ļaudonu. Nolēmām savu ekspedīciju pa Teiču purvu sākt Atašienas galā. Lai normāli pārvietotos pa purvu, sākumā lavierējām starp ciņiem, meklējot stabilākās vietas, kur kāja negrima cauri. Taču ik pa laikam kāds no mums (un visbiežāk tas biju es) iegāzāmies purvā līdz celim vai pat dziļāk! Nedaudz tālāk sfagnu sūnas aprīļa saulē bija sakaltušas kā cements, un abi mani kolēģi ātri pielāgojās pārvietoties pa sakaltušajiem sfagniem. Man viss bija daudz sarežģītāk. Mana masa bija manāmi lielāka nekā kolēģiem, un Teiču purvs – vismaz toreiz – nebija piemērots man. Un galvenais, šeit nedarbojās princips, ka laba cilvēka vajag daudz. :) Guntis bija paņēmis līdzi savu takšu šķirnes suni Sūnu. Abi kolēģi ir tauriņu pētnieki. Ejot pa purvu, viņi aizrāvās ar kopīgo interešu tēmām un, lēkādami no ciņa uz cini un pa sakaltušajiem sfagniem, ātri aizsteidzās kādu puskilometru tālāk, īpaši nesekojot, ko daru es. Mums ar Sūnu negāja tik raiti. Mēs mēģinājām turēties kopā un kaut kā neatpalikt no kolēģiem. Problēma bija mūsu abu dabiskajos “defektos” – man bija normāla vīrieša svars (nūūū… lielāks par vienu centneru), bet Sūnai, kā takšu meitenei, – īsas kājas, ar kurām grūti pārvietoties pa purvu. Pēc kāda laiciņa kolēģi attapās, ka nedzird mani. Atskatoties atpakaļ, Nikolajs ar Gunti ieraudzīja sirreālu skatu. Apmēram puskilometru no viņiem pa purvu rāpoju es kopā ar Gunta suni. Tikai tad kolēģi saprata, ka, atšķirībā no viņiem, manu svaru neturēja saulē sakaltušie sfagni, un man katrā otrajā solī kāja grima gandrīz līdz jostas vietai. Taču es ātri pielāgojos pārvietoties pa purvu rāpus. Turklāt rāpojot man izdevās atrast krietni vairāk interesantu vaboļu sugu nekā kolēģiem bija veicies ar tauriņiem. Šī bija tā reize, kad droši varēju teikt – dažreiz defekts pārvēršas par efektu. Vismaz, pētot vaboles, noteikti!

Pavasarī