Silts vakars Ilgās ne vienmēr ir patīkams vakars. Mitrās vasarās šeit savairojas ļoti daudz odu un knišļu. Ja ar odu mātīšu kodieniem vēl var kaut kā cīnīties, tad knišļi dažreiz kļūst vienkārši neciešami. Tādās reizēs, izejot no Ilgu pils, tu uzreiz sajūti, ka sāk sūrstēt seja, kakls, rokas... Šķiet, ka knišļu bari pils priekšā gaida atbraukušos studentus, lai sarīkotu vērienīgas dzīres. Knišļi reāli tracina un vienīgais, kas atliek, likt uz galvas entomoloģisko tīkliņu un ātrāk doties uz kādu atklātu vietu, kur vējš aizpūš asinskāros sīkaļas.
Tas gads vismaz Ilgās bija knišļu pārpilns. Kārtējo reizi ciemos bija atbraucis Latvijas Dabas muzeja entomologs Nikolajs Savenkovs. Ja Nikolajs ir Ilgās, tad neatkarīgi no laika apstākļiem kaut kur notiks tauriņu un citu naktskukaiņu spīdināšana naktī uz gaismas ekrāna. Tajā reizē Nikolajs gribēja spīdināt purvainā mežā pie pašas Baltkrievijas robežas. Tur blakus paliels purvs, kurā aug aizsargājamais pundurbērzs un virkne citu interesantu augu. Kad sāka krēslot, devāmies uz izvēlēto vietu ierīkot ekrānu naktskukaiņu pievilināšanai. Kad viss bija sagatavots darbam, Nikolajs iedarbināja ģeneratoru, ieslēdzās gaisma jaudīgajā spuldzē, un sāka lidot pirmie kukaiņi. Un, protams - knišļu mākoņi! Sāku just sūrstēšanu visur, kur bija atklātas ķermeņa daļas, pat degunā. Taču, kā par nelaimi, vakars bija tveicīgs un ļoti silts, gandrīz ideāls naktskukaiņu spīdināšanai. Tauriņi un vaboles sāka lidot uz ekrānu kā bites spieta laikā. Vismuļķīgāk jutos es, pie ekrāna ir tik interesanti, bet man plikajās kājās uzvilktas basenes. Būtu jāskrien uz pili uzvilkt zābakus, bet ir reāls risks palaist garām kādas retas vaboļu sugas atlidošanu. Es taču nevaru to atļauties! Pirmkārt ir zinātne! Sakostiem zobiem kāri aplūkoju katru atlidojušo vaboļu sugu un tvēru tās, kas bija ievērības cienīgas. Taču knišļi darīja savu. Uz laiciņu patvēros Nikolaja mašīnā. Likās, ka uz sejas un kājām nav nevienas nesakostas vietas.
Tuvāk pusnaktij turpat pie ekrāna izdzirdējām dīvainas purkšķošas skaņas. Rūpīgāk ieskatoties starp mellenājiem, ieraudzījām prāvu ūdeņu strupasti jeb ūdensžurku, kas bija pārvarējusi bailes un atnākusi savā mežā ieviest kārtību. Varēja redzēt, ka strupaste par mūsu aktivitāti galīgi nebija sajūsmā. Kas atļāvās viņas teritorijā traucēt naktsmieru? Savas attiecības žurkas lieluma strupaste sāka kārtot ar Nikolaju, uzbāzīgi uzmācoties viņam. Laikam saprata - rīdzinieks. Purkšķēdama viņa mēģināja sekot Nikolajam un, kad viņš apstājās, sāka kost zābakā. Notika pirmais incidents! Nikolajs nolēma ūdensžurku padzīt drusku projām no ekrāna. Sitot kājas uz vietas, viņš sāka tipināt meža saimnieces virzienā. Grauzējs nedaudz atkāpās un ielīda mellenājos. Miers nebija ilgs. Pēc laiciņa tā atkal izlīda no savas slēptuves un sāka atkal purkšķēdama staigāt pakaļ Nikolajam. Saprazdams, ka uzņēmīgais dzīvnieks tik un tā projām neies, Nikolajs samierinājās un noteica, - Nu ko, ūdensžurka! Mēs ienācām tavā teritorijā. Labi! Piedalies tad mūsu petījumos, taču nemaisies zem kājām, citādi asti nomīšu! Un tā mēs trijatā, cīnīdamies ar knišļiem vēl kādas pāris stundas, spīdinājām nakts kukaiņus, līdz katrs devāmies uz savām mājām nosnausties...
Entomologs Nikolajs Savenkovs mežā uz ekrāna spīdina naktstauriņus
Mežā
Latvijas Dabas muzeja entomologs, tauriņu pētnieks Nikolajs Savenkovs
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru