Bebra jociņš

Nakts ekskursijas mežā daudziem ir liels, emocionāls piedzīvojums. To laikā daži no dalībniekiem pārvar bailes no tumsas, no iešanas naktī pa mežu. Citiem nakts ekskursijas ir jauks piedzīvojums, iespēja kaut ko jaunu ieraudzīt, uzzināt. Pirms dažiem gadiem Ilgās lauku praksē man bija jauka un draudzīga biologu studentu grupiņa. Īsti pētnieki, kuriem bija interese par visu, kas aug, dzīvo un notiek apkārt.

Ārā bija silts jūnija vakars. Pārrunājot ar studentiem, mēs vienojāmies- līdz ko satumsīs, mēs iesim nakts ekskursijā līdz Bedušu ezeram. Šis nelielais ovālas formas mežezers ir interesants nakts dzīvnieku vērošanai. Kā īstā mežezerā tur daudz ūdensputnu, kurus var vērot mēnessgaismā. Šad tad pie tā pienāk padzerties kāds alnis. Naktī aktīvi ir bebri.

Pienāca norunātais laiks. Studentu grupiņa sapulcējās Ilgu pils priekšā. Pārrunājām uzvedības noteikumus un devāmies ceļā. Man par pārsteigumu, studenti gāja ļoti klusu. Pie mežmalas piestājām, lai paklausītos meža pūces saucienus un tālumā dzirdamos vakarlēpja tarkšķus. Tad mežā iztraucējām stirnu buku, kas pāris reizes ierējās un aizskrēja, ar kājām lauzdams sīkākos kritušos zarus. Dažas meitenes sabijās un, knapi izdvesdamas čukstus, jautāja, kas tas bija? Es nomierināju, ka tas bija tikai stirnu buks, kurš iztraucēts izbļāva riešanai līdzīgas skaņas. Mēs gājām tālāk. Aijai kļuva bail, tāpēc mūsu kolonnā viņa nostājās aiz manis. Tā būšot drošāk. Izejot uz Riču ceļa, ceļmalā redzējām daudz jāņtārpiņu. Mums paveicās, jo izdevās ieraudzīt gan tēviņus, gan mātītes. Atkal pārsteigums, cik ļoti atšķirīgi ir šo spīdvaboļu tēviņi un mātītes! Jāņtārpiņi visiem ļoti patika. Apmēram puse no grupas dabā tos ieraudzīja pirmo reizi.

Tā uzmanīgi klausoties un skatoties tumsā, mēs pamazām pienācām pie ezera. No ūdens ar troksni pacēlās divas pīles. Visdrīzāk, tie bija brūnkakļi, kas pie Bedušu ezera katru gadu ligzdo. Vasaras naktis ir gaišas, un pie horizonta aiz mežiem jau ausa gaismiņa, tāpēc ezera spogulī tālumā parādījās pirmie gaismēnu atspulgi. Mēs stāvējām ezera krastā un tvērām katru skaņu, kas nāca no ezera un meža. Šis dabas klusums ir viens liels fenomens, kurš rada spēcīgas emocijas. Baudīdami dabas klusumu, mēs stāvējām pašā ezera malā tik klusu, it kā visi būtu pamiruši. Pēkšņi pašā kāju priekšā nenormāls blīkšķis! Kas par troksni! Mēs visi salecāmies, bet dažas meitenes skaļi iespiedzās. Arī es salecos. Ja apkārt būtu trokšņi, blīkšķa efekts būtu mazāks. Bet pilnīgā klusumā un pašā kāju priekšā! Efekts bija kā bumbas sprādziens! Pirmā doma, ka kāds iekrita ūdenī. Taču pie krasta nebija tik liels dziļums, lai kritiena rezultātā rastos tāds troksnis. Mazliet attapušies no tikko piedzīvotā, mēs sapratām, ka vairāk nav lielas jēgas gaidīt, kad pie ezera parādīsies kāds dzīvnieks. Skaļie spiedzieni tos noteikti aizbaidīja. Šoreiz mēs laikam bijām tik klusi, ka mūs nepamanīja pats parasti tik uzmanīgais bebrs! Kāds mūsu pēkšņi radītais troksnis turpat blakus bija iztraucējis tramīgo dzīvnieku, un tas blieza ar savu plakano asti pa ūdens virsmu un ienira ezerā. Bebra jociņš! Nobijāmies mēs visi, taču šis pēkšņais atgadījums deva daudz spilgtu iespaidu visiem nakts ekskursijas dalībniekiem.

Bedušu ezers dienā

Noturēja par lāčiem

Turpinājām piedzīvojumus pa ceļam uz Burejas rezervātu. Motorlaivai beidzies benzīns. Laiva, straumes izmesta, stāvēja Burejas upes krastā piesieta pie rododendra krūma. Mēs ar Māri rāpojām pa krastu un zem akmeņiem meklējām skrejvaboles. Ko citu vaboļpētniekam darīt taigā, kamēr gaida degvielas atvešanu no rezervāta kordona?

Tālumā aiz upes līkuma parādījās mūsu ekspedīcijas otra laiva. Tā kā bija ļoti apmācies un vējains, motora skaņas mēs nedzirdējām. Pēkšņi laivā braucošais inspektors pamanīja divas gar krastu rāpojošas būtnes. Laikam lāči, - nodomāja viņš. Drošībai viņš pielādēja šauteni. Ja gadījumā tā ir lācene ar mazuli, tad ir bijuši gadījumi, kad, aizsargājot mazuli, lācene ir metusies virsū tuvu braucošām laivām. Upe šajā posmā bija diezgan sekla. Ej nu sazini, ko zvērs var izdomāt? Arī laivā braucošie mūsu kolēģi tramīgi skatījās tālumā. Inspektors medību bisi turēja rokās un pie sevis domāja, - Interesanti, lācim taču vajadzētu dzirdēt motora skaņas un mukt prom, bet šis turpina būt upes krastā. Kaut kas nav kārtībā. Piebraukuši tuvāk, viņi ieraudzīja tālāk aiz krūma piesieto laivu un saprata, ka mūs sajaukuši ar lāci. Izrādās, ka taigā arī skrejvaboļu medības upes krastā var būt bīstama nodarbe, jo kāds tevi var sajaukt ar lāci. Drīz arī mēs pamanījām tuvojamies laivu un sākām māt ar rokām. Laiva piestāja un mūs savāca uz borta. Jautri pārrunājām šo atgadījumu un visai drīz upes krastā ieraudzījām rezervāta kordona mājiņas. Tur mūs sagaidīja ar izkurinātu pirtiņu un siltu zivju zupu, bet inspektori devās pakaļ krastā izskalotajai laivai. Forši, ka pēc tāla ceļa tu esi nonācis galapunktā, kur tevi kāds gaida. Tagad šeit mēs darbosimies divas interesantas un spraigiem piedzīvojumiem pilnas nedēļas.

Burejas rezervāta entomologs Laimonas Trilikauskas atkal remontē laivas motoru. Viņš mūs noturēja par lāčiem :)

Mūsu laivu Burejas straume iznesa krastā. Stress bija liels, taču viss beidzās labi. Daži malki brendija...

Gaidot atgriežamies inspektoru ar tvertni benzīna, mēs meklējām vaboles. Gluži kā lāči

Zinātnes vārdā

Meža izcirtumā pie Stendes bija ierīkots mūsu parauglaukums, kurā pētījām izcirtuma atcelmošanas ietekmi uz vaboļu faunu. Celmu izmantošana pieaug visā pasaulē. Pamazām to sāk darīt arī pie mums Latvijā. Lai kaut cik kompensētu cilvēka pāridarījumus dabai, izcirtumā bija atstāti vairāki vertikāli stāvoši sausu koku stumbeņi. Uz tiem siltās dienās parasti salido virkne ar sausu koksni saistītu vaboļu. 

Tā kā tajā reizē diena patiešām bija saulaina un karsta, es nolēmu uzmanīgi aplūkot stumbeņus. Uzmanīgi piegāju pie pirmā. Apmēram četru metru augstumā saulē gozējās viena no uz skujkokiem dzīvojošajām krāšņvaboļu sugām. Metāliski zaļie segspārni uzreiz iekrita acīs. Nekas rets, taču kolekcijai noteikti būs jauna šīs sugas atradne Latvijā. Ar grūtībām noķēru. Nākamais stumbrs no zemes bija ieaudzis avenēs. Piegāju klāt un sastingu. Saules izgaismotajā pusē pa stumbru rāpoja viena ļoti reta koksngraužu suga. Turklāt šīs sugas statuss Kurzemē līdz galam nebija skaidrs. Iespējams, ka šeit dzīvoja pavisam cita, līdz šim Latvijā nekonstatēta Rietumeiropas suga. Šo eksemplāru man vajadzēja dabūt obligāti! Es, sagatavojies vaboles ķeršanai ar entomoloģisko tīkliņu, lēnām bridu avenēs. Pēkšņi aveņu krūms sāka sanēt! Es sajutu sāpīgus dūrienus kājā. Nedomājot par pēkšņajām sāpēm, es ar tīkliņu atvēzienā strauji vilku pa sauso stumbru uz augšu. Vabole iekrita tīkliņā, bet es lēcienā metos prom. Uz kājām bija četri sāpoši lapseņu dzēlieni, bet tīkliņā retā vabole. Ko tik neizdarīsi zinātnes vārdā! Virs avenēm riņķoja vesels mākonis lapseņu. Tātad tur bija lapseņu pūznis, kuru es iztraucēju. Labāk doties projām. Kāja tāpat sāpēja.

Lapsene dzeļ

Meža saimniece

Silts vakars Ilgās ne vienmēr ir patīkams vakars. Mitrās vasarās šeit savairojas ļoti daudz odu un knišļu. Ja ar odu mātīšu kodieniem vēl var kaut kā cīnīties, tad knišļi dažreiz kļūst vienkārši neciešami. Tādās reizēs, izejot no Ilgu pils, tu uzreiz sajūti, ka sāk sūrstēt seja, kakls, rokas... Šķiet, ka knišļu bari pils priekšā gaida atbraukušos studentus, lai sarīkotu vērienīgas dzīres. Knišļi reāli tracina un vienīgais, kas atliek, likt uz galvas entomoloģisko tīkliņu un ātrāk doties uz kādu atklātu vietu, kur vējš aizpūš asinskāros sīkaļas.

Tas gads vismaz Ilgās bija knišļu pārpilns. Kārtējo reizi ciemos bija atbraucis Latvijas Dabas muzeja entomologs Nikolajs Savenkovs. Ja Nikolajs ir Ilgās, tad neatkarīgi no laika apstākļiem kaut kur notiks tauriņu un citu naktskukaiņu spīdināšana naktī uz gaismas ekrāna. Tajā reizē Nikolajs gribēja spīdināt purvainā mežā pie pašas Baltkrievijas robežas. Tur blakus paliels purvs, kurā aug aizsargājamais pundurbērzs un virkne citu interesantu augu. Kad sāka krēslot, devāmies uz izvēlēto vietu ierīkot ekrānu naktskukaiņu pievilināšanai. Kad viss bija sagatavots darbam, Nikolajs iedarbināja ģeneratoru, ieslēdzās gaisma jaudīgajā spuldzē, un sāka lidot pirmie kukaiņi. Un, protams - knišļu mākoņi! Sāku just sūrstēšanu visur, kur bija atklātas ķermeņa daļas, pat degunā. Taču, kā par nelaimi, vakars bija tveicīgs un ļoti silts, gandrīz ideāls naktskukaiņu spīdināšanai. Tauriņi un vaboles sāka lidot uz ekrānu kā bites spieta laikā. Vismuļķīgāk jutos es, pie ekrāna ir tik interesanti, bet man plikajās kājās uzvilktas basenes. Būtu jāskrien uz pili uzvilkt zābakus, bet ir reāls risks palaist garām kādas retas vaboļu sugas atlidošanu. Es taču nevaru to atļauties! Pirmkārt ir zinātne! Sakostiem zobiem kāri aplūkoju katru atlidojušo vaboļu sugu un tvēru tās, kas bija ievērības cienīgas. Taču knišļi darīja savu. Uz laiciņu patvēros Nikolaja mašīnā. Likās, ka uz sejas un kājām nav nevienas nesakostas vietas.

Tuvāk pusnaktij turpat pie ekrāna izdzirdējām dīvainas purkšķošas skaņas. Rūpīgāk ieskatoties starp mellenājiem, ieraudzījām prāvu ūdeņu strupasti jeb ūdensžurku, kas bija pārvarējusi bailes un atnākusi savā mežā ieviest kārtību. Varēja redzēt, ka strupaste par mūsu aktivitāti galīgi nebija sajūsmā. Kas atļāvās viņas teritorijā traucēt naktsmieru? Savas attiecības žurkas lieluma strupaste sāka kārtot ar Nikolaju, uzbāzīgi uzmācoties viņam. Laikam saprata - rīdzinieks. Purkšķēdama viņa mēģināja sekot Nikolajam un, kad viņš apstājās, sāka kost zābakā. Notika pirmais incidents! Nikolajs nolēma ūdensžurku padzīt drusku projām no ekrāna. Sitot kājas uz vietas, viņš sāka tipināt meža saimnieces virzienā. Grauzējs nedaudz atkāpās un ielīda mellenājos. Miers nebija ilgs. Pēc laiciņa tā atkal izlīda no savas slēptuves un sāka atkal purkšķēdama staigāt pakaļ Nikolajam. Saprazdams, ka uzņēmīgais dzīvnieks tik un tā projām neies, Nikolajs samierinājās un noteica, - Nu ko, ūdensžurka! Mēs ienācām tavā teritorijā. Labi! Piedalies tad mūsu petījumos, taču nemaisies zem kājām, citādi asti nomīšu! Un tā mēs trijatā, cīnīdamies ar knišļiem vēl kādas pāris stundas, spīdinājām nakts kukaiņus, līdz katrs devāmies uz savām mājām nosnausties...

Entomologs Nikolajs Savenkovs mežā uz ekrāna spīdina naktstauriņus

Mežā

Latvijas Dabas muzeja entomologs, tauriņu pētnieks Nikolajs Savenkovs

Zibsnis un dārdi

Bija tveicīga vasaras pēcpusdiena. Tajā dienā es biju aizbraucis uz Izvaltu, kur gar Rudņas upes krastiem un tuvējās mežmalās meklēju vaboles. Īpaši neveicās. Nekādus retumus nebiju atradis. Bērzā visu laiku sauca vālodze. Pie sevis nodomāju, ka gan jau uz lietu. Ir taču tāds tautas ticējums - ja sauc vālodze, tad būs lietus. Birztalas malā uz nolauzta bērza stumbra sēdēja kaut kāda krāšņvabole, kura, ieraudzījusi mani, ātri aizlidoja. Šī varēja būt laba suga. Tveicīgā laikā vaboles ir ļoti tramīgas. Mazākā kustība un vabole aizlido. 

Pēkšņi aiz meža noducināja pērkons. Mākonis bija piezadzies pārāk tuvu, lai es paspētu atgriezties apmēram divus kilometrus līdz savai mašīnai. Mākonis neizskatījās liels, tāpēc bija cerības, ka tas ātri pāries. Pērkons ducināja samērā reti, taču dārdi kļuva arvien skaļāki un baisāki. Atradis nelielu, bet ļoti kuplu egli, nolēmu paslēpties zem tās. Pērkona laikā nedrīkst slēpties zem lieliem kokiem, lai gan mežā tādu ir daudz. Patīkami atrasties mežā tobrīd vairs nebija. Tupēt bija neērti, tāpēc es nogūlos zem egles. Sākās gāziens. Par laimi, lietus bija vasarīgi silts, taču pērkona dārdi pieņēmās spēkā. Pēkšņi spožs zibsnis vienlaicīgi ar nenormālu sprādzienu! Garām svilpodamas aizlidoja koka stumbra šķembas, no kurām lielākā bija vertikāli ietriekusies zemē apmēram divus metrus no manis. Netālu ar milzīgu troksni nogāzās koks. Par laimi, ne uz manu pusi. Es nobijies gulēju, piespiedies pie zemes. Viss gaiss oda pēc ozona, kas bija izdalījies zibens spēriena rezultātā. Nē, drīzāk es biju pamiris! Likās, ka sirds vairāk nepukst, bet rokas instinktīvi trīc! Spožais zibsnis, sprādziena dārdi, svilpojošas šķembas un tām blakus, pieplacis zemei, es. Kaut ko tādu tik bailīgu es agrāk nebiju piedzīvojis! Taču lietusgāze turpinājās un pērkona dārdi nekļuva mazāki. Kā zibens, tā spēriens. Pērkona bliezieni un tālākie dārdi ik pa brīdim lika aizturēt elpu un gaidīt, vai negāžas vēl kāds koks. Apkārt daudz augstu bērzu. Ja nu atkal kādā iesper?

Nedaudz atgājis no piedzīvotā, atskārtu, ka biju izmircis pilnībā, taču par to es toreiz nedomāju. Kad lietus nedaudz mitējās, sapratu, ka lielākās briesmas ir pārgājušas. Pēc kāda laika izlīdu no savas slēptuves un novērtēju spēriena postu. Zibens spēriena spēks bija tik liels, ka bērza stumbrs bija sašķelts milzīgā daudzumā lielāku un mazāku šķembu. Sadragātā stumbra pamatdaļa turējās vertikāli, bet koka vainags gulēja uz zemes... Skriešus devos uz mašīnu. Ātrāk uz pilsētu!

Zibens

Airējiet!

Burejas rezervāts Krievijas Tālajos Austrumos pētniekiem ir ļoti grūti sasniedzams, tāpēc tā vaboļu fauna ir samērā maz pētīta. Atbraukuši uz Čegdominas ciemu, kur atrodas rezervāta administrācija, pāris dienas gatavojāmies grūtajam ceļam. Vairāk nekā 100 km ir jābrauc ar smago visurgājēju, pārvietojoties pa izdangātiem meža ceļiem, upju gultnēm, pārvarot spēcīgās straumes un taigas slīkšņas. Pēc tam - ar motorlaivu apmēram 70 km pret Burejas upes straumi līdz rezervāta kordonam "Strelka". Ceļš parasti aizņem pusotru - divas dienas. Nakšņot vajag vienā no mednieku ziemas namiņiem. Šīs no lapegļu baļķiem celtās guļbūves ir pirtij līdzīgas mājiņas ar dēļu lāvām pa perimetru un iebūvētu nelielu plītiņu. Ļoti bieži šīs mājiņas ir ar izlauztām durvīm. Nē, nē - ne cilvēki to izdarījuši, bet lāči, kuri šādos namiņos parasti meklē atstāto pārtiku. Taigas likums ir šāds: ja tev paliek kaut kas no pārtikas - grūbas, cukurs, milti - atstāj tos citiem. Iespējams, ka kāds piestās izsalcis, un tevis atstātā pārtika viņam izglābs dzīvību.

Pēc kilometriem divdesmit pret straumi mūsu motorlaiva piestāja pie šādas ziemošanas mājiņas. Inspektors teica, ka šeit būšot nakšņošanas vieta. Tikko nolija pērkona lietus. Rezervāta inspektori, kas bija laivu stūrmaņi, devās skatīties, kāpēc vienai laivai niķojas motors. Mēs - kā nu kurais. Digna un vēl daži gatavoja vakariņas, Māris spiningoja, bet es meklēju vaboles. No rīta inspektoru konsīlijs bija pieņēmis lēmumu - tā kā līdz rezervātam atlikušas sešas stundas mierīga brauciena un vienai laivai ir tehniskas problēmas, turpmākā braukšana notiks divās maiņās, proti, cilvēki divi - trīs paliks un gaidīs atgriežamies kādu no mūsu laivām, bet pārējie brauks tālāk uz rezervātu. Es biju starp tiem, kas pirmajā maiņā turpināja ceļu uz rezervātu. Ar mani laivā bija Latvijas Universitātes biologu pirmā kursa students Māris Pilāts. Lai gan Burejas straume bija liela un daudzviet krāces kutināja nervus, mēs tīri ātri stūrējām uz priekšu. Pēc dažām stundām piestājām pie upes krastā esošas būdas - ūdens mērīšanas stacijas, lai tur dežūrējošajam hidrologam atstātu šādas tādas no rezervāta paņemtas mantas. Protams, neiztika bez tējas dzeršanas ar vietējo brūkleņu zapti uz turpat būdas krāsniņā ceptas baltmaizes. Ai, cik garšīgi tas bija!

Nedaudz atpūtušies un aprunājušies, devāmies pie laivām. Sev par pārsteigumu, ieraudzījām, ka upē strauji ceļas ūdens līmenis. Ja mēs mazliet kavētos, tad mūsu laivas būtu aizpeldējušas pa straumi. Tātad kaut kur Burejas augštecē kalnos spēcīgi līst! Sākām braukt tālāk, taču laiva, darbinot motoru uz pilnu jaudu, uz priekšu kustēja lēnāk un lēnāk. To varēja redzēt, skatoties pret krastā augošajiem rododendru krūmiem. Burejas straume pieņēma spēkus, un to pievarēt laivai kļuva arvien grūtāk. Neskatoties uz to, ar bruņurupuča ātrumu mēs tomēr virzījāmies uz priekšu. Dažu stundu laikā Burejas ūdens līmenis bija cēlies par metriem diviem. Daudzviet upe nesa ar saknēm izrautas lapegles. Mūsu stūrmanim vajadzēja izvairīties no sadursmes ar  tām. Ceļojums reāli kļuva bīstams. Pēkšņi mūsu laivai sāka raustīties motors! Tā bija slikta zīme. Visdrīzāk, tuvojās beigām benzīns. Un taigā taču nav degvielas uzpildes staciju, kur uzpildīties! Tātad var būt lielas problēmas. Inspektors paskatījās degvielas bākā. Tā bija tukša. Kā apstiprinājums tam pēc dažām sekundēm motors drudžaini noraustījās un noslāpa. Straume mūsu laivu sagrieza un lielā ātrumā sāka nest koku sanesuma virzienā. Pieredzējušais inspektors manāmi sāka nervozēt. Tādu sejas izteiksmi viņam mēs nebijām redzējuši. Vienā mirklī viņš iekliedzās - airējiet! Mēs ar Māri sapratām, ka situācija sāk kļūt nekontrolējama! Ar ko lai airē, ja laivā nebija airu! Mūsu motorlaivu mutuļojošā straume sagrieza šķērseniski upes krastiem un to nesa kopā ar izrautajiem kokiem un ieskalotajiem baļķiem. Mēs ar Māri straumē satvērām kaut cik piemērotus koka gabalus un sākām airēt, cik ātri vien varējām. Tādā ātrumā ar mietu es nebiju airējis nekad agrāk! Sirds sitās, un roku muskuļi sāpēja, taču mēs airējām, cik vien ātri varējām. Laiva sadūrās ar koka baļķi un nedaudz sagrieza priekšgalu tālāk no sanesuma. Lai arī kā mēs centāmies, bija skaidrs, ka laiva ir nevadāma un tikai liktenīgas nianses var ietekmēt tās kustības trajektoriju. Toreiz straume mūsu laivu aiznesa apmēram pusmetra attālumā no koku sanesuma un aiz upes līkuma izmeta krastā.

Mēs bijām drošībā! Inspektors piesēja laivu pie upes malā augoša rododendru krūma un lika mums gaidīt pie laivas, bet pats kājām devās uz rezervāta kordonu, kas, kā izrādījās, bija pēc kādiem trīs kilometriem. Iešana pa klājeniskā ciedra un rododendru brikšņiem ir sarežģīta, tāpēc inspektors prognozēja, ka atgriezīsies tikai pēc piecām stundām. Piedzīvotais stress bija kaut kā jānoņem. Atcerējāmies, ka somā katram bija līdzi paņemta pudele brendija. Ātri izņēmām brendiju un katrs no pudeles paņēmām pa labai mutei. Atcerējāmies tikko piedzīvoto šausmu nianses, nedaudz nomierinājāmies un sākām rāpot gar upes krastu, zem akmeņiem lasot tur dzīvojošās skrejvaboles. Tas bija vienīgais, ko mēs spējām izdomāt darīt. Fanātiķi. Drīz sapratām, ka taigā mēs palikām bez ieroča. Bet lāču taču šeit ir daudz! Ļoti daudz... Bet par to, kas notika tālāk - lasiet kādā no nākamajiem stāstiem par piedzīvojumiem Burejas rezervātā.

Pēc tam, kad motorlaivai beidzās benzīns un upes straume to izmeta krastā, rezervāta inspektors kājām devās uz kordonu pēc benzīna

Pie krastā izmestās laivas

Vienā dienā visos gadalaikos

Tadžikistāna ir lielu dabas kontrastu zeme. Martā pie mums Latvijā ārā parasti tikai sāk smaržot pēc pavasara, taču šīs Vidusāzijas valsts galvaspilsētā Dušanbe jau pilnā sparā zied ābeles. Biju iesācis rakstīt grāmatu par saviem ceļojumiem uz Tadžikistānu, taču nekā nevarēju to pabeigt. Mans tadžiku draugs Hols teica, lai es braucu pie viņiem uz Dušanbe. Tur mani sagaidīs un aizvedīs kalnos, kur, izjūtot kalnu noskaņas, noteikti ātrāk pabeigšu savu grāmatu. Ņemot vērā to, ka man bija ieplānotas vairākas citas akadēmiskās aktivitātes Tadžikistānā, labprāt pieņēmu piedāvājumu un devos uz šo interesanto valsti.

Kā parasti naktī uz rīta pusi, kad ielido Stambulas reiss, Hols mani sagaidīja Dušanbe lidostā. No tās mēs pa tiešo devāmies uz viesnīcu "Tadžikistan", kur pēc lidojuma es nedaudz atpūtos. Tad dienā notika tikšanās ar divu universitāšu rektoriem, bet pēc tam kāpām Hola Rav-4 un, aidā, kalnos! Šoreiz mani veda uz Hodža-Obi-Garm, gleznainu kūrortu, kas man ļoti patīk. Sākumā jābrauc pa šoseju Varzobas virzienā, tad pa ļoti šauru serpantīnveidīgu ceļu apmēram 2 km augstumā kalnos, un tur stāv aizā iebūvēts iespaidīgs sanatorijas komplekss, kurā Hols man bija sarunājis istabiņu ar skatu uz saullēktu un Varzobas kalniem. Tas speciāli, lai labāk strādātos! Zinot tadžiku viesmīlību un rūpes par ciemiņu, es apzinājos, ka daudz brīva laika intensīvai strādāšanai man nebūs, tāpēc jāizmanto katrs mirklis un rakstīšana ir jāsarauj. Tā arī bija - jau nākamās dienas vakarā man piezvanīja un pateica, ka no rīta mēs brauksim pie Hola tuvu draugu radiem uz Dienvidtadžikistānu, kuri aitu ganībās man par godu rīkos "pieņemšanu". Viņš solīja, ka tur būs sabraukuši visi radi un turpat ganībās rīkos svētku pusdienas. Nu ko - brauksim! Tadžikistānā tādās reizēs nav pieņemts atteikt.

No rīta es iekāpu Hola mašīnā. Kalnos bija sasnidzis daudz sniega. Arī tajā dienā ļoti sniga slapjš sniegs. Braukšana pa šauro, slideno ceļu un skatīšanās pa mašīnas logu aizu bezdibeņos bija nervus kutinoša. Hols pie stūres brauca kā īsts kalnu braucējs. Viņš aktīvi runāja, brīžiem neskatījās uz ceļa, brauca  ātrumā. Vienā pagriezienā uz slidenā ceļa mašīnu sanesa. Labi, ka neviens nebrauca pretī! Es skatījos stāvajās bezdibeņa aizās, kas bez jebkāda norobežojuma sākas turpat šaurā ceļa malā, un stingrāk ieķēros mašīnas rokturī. Pats braucu ar mašīnu, tāpēc daudzviet, kur likās, ka straujajā pagriezienā Hols iebrauc par ātru, ar kāju instinktīvi spiedu uz neesošā bremžu pedāļa. Pāris vietās uz ceļa redzējām svaigi nogruvušus akmeņus. Ak, Dievs, ja kāds trāpītu mūsu mašīnai, tā noteikti no trieciena ielidotu aizā...!

Dienvidu nogāzēs, kur saulē bija atkusis sniegs, ziedēja dzelteni savvaļas krokusi. Viss dzeltens! Kāds skaistums! Nolaižoties no kalniem Varzobas ielejā, sniegs bija nokusis. Ielejā daudzviet ziedēja aprikozes. Mums bija jānobrauc vairāk nekā 300 km līdz kalnainās valsts dienvidiem. Kilometrus piecdesmit aiz Dušanbe mēs sākām baudīt īstu pavasari. Daudzie augļudārzi bija piebērti baltiem un dažādas intensitātes rozā ziediem, jo ziedēja viss: ābeles, bumbieres, persiki... Govis un aitas ganībās kāri plūca sulīgo zāli. Vēl pēc kādas stundas mēs iebraucām vasarā. Tur viss smaržoja pēc nesen pļautā siena, ceļmalās tirgoja zemenes, dažādus vasaras dārzeņus un vietējos garšaugus. Taču ap pusdienlaiku pa mašīnas logu jau redzēju sievietes, kas milzīgās kaudzēs novāca sīpolus, tos tīrīja un turpat uz lauka žāvēja saulē. Daudzviet, sabērtus spaiņos vai maisos, tos tirgoja šosejmalā. Taču galamērķi, kas bija netālu no Afganistānas robežas, mēs sasniedzām, iebraucot rudenī. Ganībās brūna, saulē izdegusi zāle, siens sen novākts. Pilnā sparā tiek rakti kartupeļi, lauku malās un traktoru piekabēs kalni ar saules pielietām supersaldām melonēm...

Nu, tā vienas marta dienas laikā Varzobas kalnos es izbraucu ziemā, braucu pa skaistu ziedoņa pilnu pavasari valsts vidienē, tad iebraucu ar svaigi žuvuša siena smaržām pielietā vasarā un beigās nonācu dāsnā rudenī Tadžikistānas dienvidos. Šajā klimatiski tik daudzveidīgajā valstī tas ir iespējams!

 

Hodža-Obi-Garm no rīta sniga sniegs

Ik pa laikam notika kalnu nogruvumi. Arī uz ceļa

No sniega brīvajās vietās visur ziedēja dzeltenie savvaļas krokusi

Nedaudz zemāk sniegs kusa, veidojot neaprakstāma skaistuma ūdenskritumus. Ceļmalā ziedēja aprikozes

Pāris kilometrus zemāk Varzobas ielejā no sniega ne miņas. Visur ziedēja aprikozes

Nedaudz uz dienvidiem no Dušanbe pavasaris bija pilnziedā. Ziedēja plūmes un persiki

Dienvidtadžikistānas stepe

Hols dzenā stepes bruņurupuci

Stepes bruņurupučus tur varēja redzēt visur. Bija pārošanās laiks

Tadžikistāna: vienā dienā visos gadalaikos

Telts uz takas

Deviņdesmito sākums. Lai gan tajā dienā lietus nemitējās, mēs ar Latvijas Dabas muzeja kolēģi Nikolaju Savenkovu braucām neplānotā ekspedīcijā uz Daugavas lokiem. Sākumā piestājām Naujenē pie Jezupovas parka. Viss slapjš. Pielijušajā, garajā zālē ar entomoloģisko tīkliņu nebija ko darīt. Devāmies tālāk. Pa veco, neasfaltēto ceļu mēs braucām garām Vaserģelišķiem uz Slutišķiem. Taču otrajā piestāšanās vietā rezultāts bija vēl sliktāks. Tiesa, tur no kraujām pavērās burvīgi skati uz Daugavas senieleju. Arī lietainā laikā tur bija skaisti. Taču diezgan uzbāzīgi tuvojās vakars. Bija skaidrs, ka šajā reizē mūsu pētījumu rezultāti būs tuvu nullei. Es piedāvāju Nikolajam nakšņot Krāslavā. Tur dzīvoja mana māsīca Olga, pie kuras mājā mēs varētu pārnakšņot. Tā arī izdarījām. Palikt Daugavas lokos nebija nekādas jēgas.

Arī lietus pieņēmās spēkā. Mēs ar Nikolaju braucām meklēt māsīcas privātmāju, lai kā sniegs noveltos uz galvas. Piebraucām. Vārtiņi ciet. Arī mājai ārdurvis ciet. Nolēmām pagaidīt. Māsīca strādāja šūšanas uzņēmumā. Gan jau ap pusnakti atnāks no vakara maiņas, mēs nospriedām. Sēdējām Nikolaja mašīnā, gaidot sarunājāmies, atcerējāmies visādus kopīgus piedzīvojumus... Nu, par ko citu runāt diviem fanātiskiem entomologiem? Tā pienāca pusnakts. Māsīcas nav. Pulkstenis rādīja jau viens naktī, viņas joprojām nebija. Tad ap kādiem diviem sapratām, ka jāņem telts un tā jāslien tuvākajā zālienā. Nikolaja mazajā un šaurajā mašīnā gulēšanas tāpat nebūs. Tā pa tumsu mēs slējām telti, salikām tajā matracīšus un guļammaisus. Nedaudz uzēduši, devāmies pie miera. Lietus naktī pieņēmās spēkā un gāza bez apstāšanās. No rīta nosalis es pamodos no dīvainām skaņām. Ārā ik pa laikam kāds runāja. Iekšā bija pietecējis ūdens, tāpēc mans guļammaiss bija mitrs. Telti naktī mēs uzslējām šķību, tāpēc šur tur no krokām pilēja. Bet galvenais pods bija tas, ka naktī telti mēs bijām uzlikuši zālājā uz takas, pa kuru no rīta Krāslavas darbaļaudis gāja uz darbu. Ņemot vērā to, ka visu nakti lija un zālājā kādu laiku zāle nebija pļauta, apiet telti, nesaslapinot apavus, bija gandrīz neiespējami. Varat iedomāties, kādas domas un vienu otru skaļāku vārdu viņi mums veltīja? Sapratuši, kas noticis, mēs ātri novācām telti. Nikolajs mani saburzītu aizveda uz autoostu, kur es iekāpu autobusā uz Daugavpili, bet viņš devās pie savas sievasmātes. Lai gan rezultātu nebija, ekspedīcija tomēr notika. Māsīca tonakt mājās nepārradās, jo, kā noskaidrojās vēlāk, bija aizbraukusi uz dažām dienām pie vecākiem uz laukiem. Lūk, kā bija laikos, kad vēl nebija mobilo telefonu!

Nakšņošana teltīs ekspedīciju laikā biologam ir ierasta lieta. Tas ir gan romantiski, gan parasti ar dažādiem piedzīvojumiem

Dienā un piemērotā vietā saslieta mūsu vecā telts nekad nebija šķība

Daudzo kopīgo ekspedīciju dalībnieks, lieliskais tauriņu pazinējs, entomologs Nikolajs Savenkovs

Klusais telefons

Deviņdesmito gadu sākums. Mobilo telefonu vismaz mums vēl nebija. Kā piektdienā pienākas, es darbā kārtoju kabinetu. Neilgi pirms pusdienlaika pie manis ienāca fakultātes dekāne un paziņoja, ka no Ilgām zvanīja Latvijas Dabas muzeja kolēģis Nikolajs Savenkovs, un teica, ka tūlīt studentiem pieņems lauku prakses ieskaiti un brauks ekspedīcijā. Visdrīzāk - pa taisno uz Krāslavu, neiebraucot Daugavpilī. Kā... ekspedīcijā? - nodomāju es, - Pirms dažām dienām taču to atcēla! Ārā ciklons! Mēs taču neko nenoķersim! Nu, bet, ja izdomāja braukt, tad es arī gribu! Man bija jātiek uz Ilgām. Toreiz mašīnas man  nebija.

Lēmumu pieņēmu - BRAUKŠU! Paķēru mugursomu, iemetu drēbes, guļammaisu, nedaudz ēdamā un skrēju uz autoostu, lai dotos Ilgu virzienā. Pagaidām viss veicās. Autobuss Silenes virzienā jau stāvēja pie iekāpšanas platformas. Es ielecu iekšā, nopirku pie šofera biļeti un laimīgs gaidīju atiešanas laiku. Sākām braukt, bet es biju mazliet sanervozējies. Ja nu Nikolajs pieņem ieskaiti ātrāk un aizbrauc viens pats? Viņš taču nezina, ka es tagad braucu uz Ilgām. Pa ceļam mēģināju sekot visām pretīmbraucošajām mašīnām. Nē, Nikolaja mazais, baltais zaporožecs (padomju laiku mašīnas marka) autobusam pretī nebrauca. Iebraucot Silenē, sākās pērkona lietusgāze. Arī zibeņoja un ducināja ne pa jokam. Tādā laikā iet kājām savus 7 km kaut kā negribējās, un pērkonā tas nebija droši. Nolēmu stāvēt autobusu pieturā un gaidīt Nikolaju. Viņa mašīnu es zināju. Iziešu uz ceļa, nostopēšu, un Nikolajs savāks mani. Tā arī darīju. Pēc kādas pusstundas tālumā uz šosejas parādījās balts zaporožecs. Šīs markas mašīnas varēja bez grūtībām tālumā atpazīt pat lietusgāzes laikā. Es izgāju no autobusa pieturas nojumes un, pacēlis roku, liku Nikolajam saprast, lai apstājas un paņem mani. Taču... Nikolajs ieslēdza pagriezienu, apbrauca mani un turpināja braukt tālāk. Es šokā! Kā?! Ko tālāk? Autobuss uz Daugavpili aizgāja pirms dažām minūtēm. Nākamais pēc pusotras stundas. Pēc kādām piecām minūtēm ieraudzīju pa šoseju braucam žiguli. Es stopēju. Apstājās. Mašīnā iekšā divi jauni puiši. Izstāstīju savu bēdu stāstu. Vadītājs smaidīdams nomierināja. Zaporožecs tālu neaizbrauks. Mēs tūlīt to panāksim! Gāzi grīdā, un mēs jau aiz Silenes! Braucam, apcerēdami, kā tūlīt panāksim manu pāridarītāju. Taču Nikolaja mašīnu kā neredz, tā neredz. Varbūt Skrudalienā nogrieza pa taisno uz Krāslavu? Taču tur zemes ceļš. Diez vai! Pie Daugavpils robežas tālumā ieraudzījām Nikolaja mašīnu. Super, panācām! Piebraucis tuvāk, mūsu šoferis sāka mirgot ar mašīnas gaismām, pīpināt, taču Nikolajs uz to nereaģēja. Ar abām rokām ieķēries stūrē, nepārkāpjot ātrumu, ar savu zaporožecu dilināja uz priekšu. Nolēmām apdzīt un mēģināt no priekšpuses apturēt viņu. Apdzenot pa mašīnas logu es māju Nikolajam. Tas neapmierināts paskatījās un turpināja braukt. Pēc laiciņa tomēr viņš piekāpās, ieslēdza pagriezienu un piestāja. Nikolajs izkāpa un neapmierināts gāja pie mums. Es pateicos puišiem par godam izpildīto misiju, paņēmu mugursomu un devos pie Nikolaja. Šis bija šokā! Viņš pat iedomāties nevarēja, ka es braucu Ilgu virzienā, jo Nikolajs speciāli zvanīja uz dekanātu, lai pateiktu, ka ekspedīcijas nebūs un viņš pēc lauku prakses brauks ciemos pie savas sievasmātes. Nikolaja emocionālā interpretācija bija šāda, - Nekur nesteidzoties, braucu pie sievasmātes. Redzamība slikta. Lietus gāž kā no spaiņa. Skatos - Silenē uz ceļa iziet baigais ambālis (milzis) un grib, lai es viņu paņemu. Nē, tādu paņemsi, pēc tam nezināsi, kā tikt no viņa vaļā! Daugavpilī skatos, brauc žigulis, pīpina, citādi izrādās, bet apdzenot vēl māj ar roku, ņirgājas par manu mazjaudīgo mašīnu... Abi nosmējušies, nolēmām, ka vienu vakaru un nakti tomēr jāiebrauc Daugavas lokos. Gan jau līdz vakaram lietus pāries... Redz, kā dažreiz sanāk - nebūtu nostrādājis klusais telefons, kurā kāds kaut ko ne tā saprata vai sajauca, nebūtu šī smieklīgā notikuma.

Ilgu pils pirms renovācijas - Daugavpils Universitātes studentu lauku prakšu paradīze ar īpašu auru

47. izmēra zābaku nav

Par mūsu ekspedīcijām uz Burejas rezervātu, kas atrodas Krievijas Tālajos Austrumos Habarovskas novadā man būs vairāki stāsti. Pirms došanās uz tālo un tik grūti aizsniedzamo vietu mēs ilgi gatavojāmies un sarakstījāmies ar galveno organizatoru, rezervāta entomologu (pareizāk - arahnologu jeb zirnekļu pētnieku) Laimoni Trilikausku. Rezervāta administrācija atrodas apmēram skaistās Latvijas pilsētas Krāslavas lieluma ciematā Čegdominā. Mēs vienojāmies, ka garos gumijas zābakus pirksim tur. Ieradušies Čegdominā, mēs apmetāmies pie Laimoņa mājās. Viņš dzīvoja ar mammu un sievu. Laimoņa vecvecāki savulaik, kad Sibīrijā dalīja zemes, no Lietuvas paši devās laimes meklējumos un tur palika. Laimonis un viņa mamma dzimuši Krievijā, lietuviski praktiski nerunā. Laimonis gan mēģināja mācīties lietuviešu valodu. Bet darbs. Visam pietrūkst laika. Uz kopējā Čegdominas fona Laimoņa ģimene dzīvoja ļoti sakoptā mājā. Viņa mamma bija ierīkojusi skaistas puķu dobes, dārzi bija izravēti. Auga kartupeļi, bietītes, dilles. Viss kā pienākas. Arī mājā iekšā istabās viss gaumīgi un skaisti. Visā redzamas baltiešu saknes. Un, cik garšīga bija Laimoņa mammas zupa! Mēs kaut kur pasaules malā, bet zupa garšo kā pie mums. Nu ko? Sākām runāt par ekspedīcijai nepieciešamajām lietām, kas ciematā jāsapērk. Pirmkārt, ekspedīcijai vajadzēja garos gumijas zābakus, jo daudz kur jābrien pa ledaini aukstajām upēm, tāpēc bez tiem nekā. Kā Laimonis bija rakstījis, Čegdominā ir vairāki veikali, kuros tos var nopirkt un maksā mazāk nekā pie mums, Latvijā. Runāts - darīts! Devāmies uz veikalu pirkt zābakus un vēl šo to ekspedīcijai nepieciešamo. Arī vizuļus lašu copēšanai, jo tie vietējās upēs mēdz būt lieli… Un mūsu ar Māri Pilātu, toreiz vēl LU biologu pirmā kursa studentu, makšķernieku cerības vēl lielākas…

Apmeklējot pirmo gumijas apavu veikalu, pārdevējai prasīju, lai iedod pamērīt 47. izmēra garos gumijas zābakus. Šī izbrīnīta, - Mums tāda izmēra nav! Es turpināju vaicāt, - Un 46.? Arī tāda nebija! Un kāds lielākais izmērs Jums ir? - es turpināju. 45., - viņa atbildēja. Devāmies uz nākamo veikalu. Tur tas pats! Arī tirgū nekā! Man sākās lielas problēmas, jo bez garajiem zābakiem brist pa taigas upēm ir gandrīz neiespējami. Variantu nav. Jāskaņojas, ka būs jābrien pa 4-5 grādus auksto ūdeni kurpēs. Laimonis jutās ļoti neērti, ka nepainteresējās vietējos veikalos par zābaku izmēriem. Bija jāsamierinās ar likteni un vienmēr slapjām, nosalušām kājām. Godīgi sakot, tā arī bija. Par laimi, taigas baltegļu fitoncīdi laikam veiksmīgi tika galā ar vīrusiem un baktērijām, un ekspedīcijas laikā es nesaslimu. Bet patīkami nebija!

Čegdominas otrais veikals

Laimoņa Trilikauska māja - mūsu apmešanās vieta

Čegdominas ielas

Kazām Čegdomina ir paradīze. Ceļmalās ir gara un sulīga zāle

Nav gluži centrs. Bet iela ved uz ciemata centru

Čegdominas centrā

Smirdīgais zalktis

Nav nemaz jābrauc uz tropu mežiem, lai mēs dabā ieraudzītu interesantus dzīvniekus. Arī klimatiskās izmaiņas, kas nenoliedzami notiek, veicina jaunu, līdz šim neredzētu sugu ienākšanu mūsu platuma grādos. Piemēram - dievlūdzēji. Šos kukaiņus pirms gadiem 20 - 30 Latvijā nevarēja sastapt. Tagad Daugavpils apkārtnē un citur Latvijas dienvidos kāds ik pa laikam ziņo par to atrašanu. Līdzīgi ir arī ar lielākiem dzīvniekiem, piemēram, zeltainais šakālis Latvijā jau vairākus gadus nav liels brīnums. Daudzas dienvidu sugas pēdējos gados arvien vairāk izplatās ziemeļu virzienā, gluži kā virkne ziemeļnieku pakāpeniski atkāpjas no mūsu teritorijas uz ziemeļiem un kļūst pie mums arvien retāki. Kopumā mūsu ekosistēmās sugu sastāva izmaiņas izjauc zināmu līdzsvaru, kuru nebiologs dabā noteikti nepamana, bet dabas biologs sāk arvien vairāk aizdomāties. 

Pēdējos gados es esmu pamanījis parastā zalkša ekspansiju Latvijā. Šīs sugas čūskas tagad ir sastopamas gandrīz visur, arī vietās, kur tās nekad agrāk nedzīvoja, piemēram, pie manas vecmammas mājas. Savukārt odzes daudzviet ir kļuvušas retākas. Agrāk Ilgās odzes varēja redzēt daudz kur. Tagad tajās vietās ir sastopami galvenokārt zalkši. Lai gan zalkši ir neindīgas čūskas, nav vēlams, lai zalktis iekostu. Uz zobiem var būt dažādas baktērijas, kas koduma vietā var radīt infekciju. Turklāt zalkši ir diezgan smirdīgas čūskas. Atnesot zalkti no meža turēšanai nebrīvē, jārēķinās, ka terārijs smirdēs un ka dabā noķerts zalktis nebrīvē var aiziet bojā. Dzīvnieku ievākšanai dabā turpmākai turēšanai nebrīvē ir vajadzīgas speciālas atļaujas. Turklāt, runājot par zalkšiem, jārēķinās, ka var dabūt virsū smirdīgu masu. Arī pats šajā ziņā esmu dabūjis ciest no zalkša. Šis atgadījums nebija smieklīgs un to neredzēja citi cilvēki. Taču tas vismaz man bija pamācošs. 

Pie Riču ezera krastā saulītē gozējās zalktis. Paprāvs. Man nav tieksmes dabā rāpuļus ņemt rokā. Pats nevaru izskaidrot, kāpēc, bet man toreiz sagribējās ieraudzīto zalkti paņemt rokā. Iztraucētā čūska neveikli centās paslēpties. Es noķēru to, nedaudz piespiedu pie zemes un ar otru roku satvēru zalkti kakla rajonā. Dauzoties tas izšļāca smirdīgu, vēmekļiem līdzīgu masu, kas trāpīja man uz rokas. Zalktim izdevās! Čūsku palaidu, bet pats ilgi mazgāju roku. Smirdoņa bija ļoti spēcīga. Dienas divas no manis nāca tāda smaka, it kā es būtu iekritis smirdīgā kanalizācijas akā… Bija ļoti nepatīkami! Tāpēc tagad es necenšos grābt rokā visu, kas kustās vai lokās. Iesaku to arī Jums! Par zalkti ir dzirdēts tautas ticējums, ka zalktis ielien kūtī, lai aizdarā piesietām govīm zīstu pienu. Bioloģiski tas ir absurds. Zalktis un jebkura cita čūska fiziski nevar zīst pienu no govs pupa. Pirmkārt, čūskām nav lūpu! Otrkārt, atveriet skolas zooloģijas grāmatu un paskatieties čūskas galvas uzbūvi, kā tai mutē izvietoti zobi. Ja čūska atvērs muti un satvers tajā pupu, govs, iespējams, ar visu aizdaru izskries no kūts! Jā, bet ko tad lauku kūtīs vasarā dažreiz dara zalkši? Atbilde vienkārša - medī peles.

Zalktis pie Riču ezera

Šāvējgurķis izšāva

Bijām Turcijā nelielajā Kušadasi kūrortpilsētiņā, kur notika entomoloģijas kongress. Katru brīvo brīdi mēs izmantojām, nevis gozējoties pludmales smiltīs, bet gan rīkojot ekspedīcijas kalnos. No lidostas uz Kusadasi mēs braucām ar taksi. Taksists trāpījās ļoti runīgs vidēja vecuma turks, kurš tūristu sezonā strādā kā taksists, bet pārējā laikā viņam ir lauku ferma, kas ir viņa pamatnodarbošanās. Atvadoties viņš atstāja savu telefona numuru visādiem gadījumiem, ja mēs kaut kur izdomāsim braukt. Kongresa darbs bija organizēts tā, ka bija laiks atpūtai un vaboļu meklējumiem. Viesnīca atradās terasveidīgi iebūvēta diezgan stāvā kalna nogāzē ar priekšpusi pret jūru. Apkārtnē bija neskarta daba. Kalna stāvās nogāzes bija noaugušas ar zemiem krūmveida ozoliem. Kaut kāda agrāk neredzēta vietējā suga. Lai arī nogāze bija pietiekami stāva, vaboles tur varēja lasīt. Taču nolēmām izbraukt kaut kur augstāk kalnos, gribējās interesantākus biotopus. Piezvanījām mūsu taksistam jau iepriekš, lai viņš varētu laicīgi atbraukt. Satikāmies norunātajā vietā, iekāpām mašīnā un devāmies kalnos. Mums paveicās, taksists bija īsts goda vīrs. Ieradās laicīgi, arī sagaidīja norunātajā vietā, lai dotos atpakaļ uz viesnīcu. Pa ceļam ieveda savā fermā, teikdams, ka viņa lopu novietnē noteikti jābūt daudz vabolēm. Dienvidu zemēs daudz visādu ērmīgu augu. Es ieraudzīju lielu šāvējgurķu koloniju. Uz tās parasti dzīvo viena augēdāju mārīšu suga. Parasti ir tā - kur aug šāvējgurķis, tur arī ir šī mārīte. Es palūdzu kolēģi Uldi paskatīties un ievākt dažus eksemplārus kolekcijai, lai būtu no jaunas atradnes. Man neienāca prātā pabrīdināt Uldi, ka gadījumā, ja viņš pieskarsies auglim, tas šaus, turklāt ļoti spēcīgi. Protams, pirmā mārīte, kuru ieraudzīja Uldis, sēdēja uz šāvējgurķa augļa. Uldis, neko nenojauzdams, to tvēra un momentāli dabūja sejā visu augļa saturu - sēklas un gļotainu masu. Turklāt tas viss nonāca Ulda brillēs. Vietās, kur nav ūdens, tā ir liela problēma. Gļotas momentāli karstumā sažuva, un brilles vismaz līdz nonākšanai viesnīcā kļuva nelietojamas. Tā šāvējgurķis izveda no ierindas vienu no mums. Uldis nebija priecīgs par to un ilgi neapmierinātībā pukstēja, ka es nepabrīdināju viņu par šo augu - teroristu.

Šāvējgurķis. Augs - terorists

Daudz šāvējgurķu

Pēc ilgiem meklējumiem Uldis izkaltušajā Kušadasi apkārtnē atrada avotu. Beidzot var nomazgāt seju, brilles un kurpes :)

Vaboles var meklēt visur...

...arī aiz klintīm pie Vidusjūras

Protams, arī es meklēju vaboles izkaltušajā zālē. Diezgan bezcerīga nodarbe

Dažviet nogāzēs auga krūmveidīga ozolu suga, uz kuras bija daudz sīku mārīšu

Augu maz. Viss saulē izdedzis. Meklējam burtiski katru dzīvo puduri, kur, iespējams, ir kāda vabole

Kokvilnas lauks arī bija patukšs. Tikai bieži sastopamās mārītes

Taksists atveda mūs pat uz savu fermu. Arī šeit bija pārsvarā tikai skudras

Šur tur gadījās pa kādam lielākam melnulim

Mūsu ekspedīcija ar taksi pa Kušadasi apkārtni turpinājās

Kušadasi pilsēta

Lai arī vaboļu nebija ļoti daudz, ekspedīcija kopumā bija izdevusies

Nosaluši mākoņos

Madeiras sala Atlantijas okeānā. Mūžīgais pavasaris un zilais okeāns. Katru dienu ārā ir apmēram +25 oC. Madeiras pludmales smiltis ir melnas, spīdīgas. Mums, baltiešiem, pa tām brist šķiet interesantāk nekā pa savām dzeltenīgajām. Salas nogāzes pie Funčalas pilsētas daudzviet ir noaugušas ar opuncijām. Savukārt pilsētas ielās daudz kur spaiņiem tirgo šo kaktusu augļus. Mēs Madeirā bijām ieradušies ar kolēģi Uldi Valaini, lai piedalītos entomoloģijas kongresā un izmantotu izdevību kopā ar citiem kongresa dalībniekiem apmeklēt dažus vietējos nacionālos parkus un tur pavākt vaboles. Madeiras salā arī dzīvo daudzas endēmiķu sugas, kas nekur citur ārpus šīs savrupās salas nedzīvo. 

Pienāca ekskursijas diena. Mēs visi devāmies uz autobusiem, lai dotos ekspedīcijā. Mēs ar Uldi, apģērbušies T-kreklos un šortenēs, iekāpām vienā no autobusiem. Dīvaini tie rietumnieki. Ārā karsts laiks, bet šie visi ierodas garās biksēs un biezās jakās. Uz viņu fona mēs izskatījāmies kā no mājām izdzīti. Kad visi sakāpa, autobuss devās braucienā. Pirmais, kas mani pārsteidza - pa nozīmīgākajām Funčalas ielām atļautais braukšanas ātrums bija 75 - 90 km. Otrs, kas pārsteidza - šaurie ceļi. It kā loģiski - serpantīnu ceļus platus neizbūvēsi, taču lielajam autobusam ar pretīm braucošu kravas auto vai citu autobusu izmainīties pagrūti. Tad autobusa riepa vietām gāja gar pašu aizas malu. Skati pa logu bija neaizmirstami. Stāvās kalnu nogāzes un fantastiski zils Atlantijas okeāns. Pamazām mēs tuvojāmies Pico Ruivo kalnam - augstākajam Madeiras punktam, kas atrodas 1861 m virs okeāna līmeņa. Netālu ir arī viens no nacionālajiem parkiem, kur mums bija paredzēta vaboļu vākšana. Kad tikām līdz virsotnei, jutāmies nedaudz vīlušies. Zem mums bija milzīgs mākoņu klājiens un zilas debesis. Mēs bijām virs mākoņiem, kuri ik pa laikam vēlās arī pāri kalnam. Staigāt pa mākoni pat pieredzējušiem vaboļpētniekiem nesanāk bieži! Izkāpuši no autobusa, mēs sapratām, ka dīvaini bija nevis pārējie kolēģi, bet gan mēs! Pie kalna virsotnes ārā bija tikai +8 oC un liels vējš, kā arī, uznākot mākonim, visai riebīgs smidzeklis. Nu, mēs sapratām, ka dienu ilgā ekspedīcija diez cik patīkama nebūs! Neko daudz nesabildējuši, devāmies vabolēs. Portugāļu kolēģi apvaicājās, vai mums neesot auksti? Mēs teicām, ka nē, jo mēs no ziemeļiem un esam pieraduši pie tādiem laika apstākļiem. Ko gan citu mēs varējām teikt, ja paši iepriekš nepainteresējāmies, kādi laika apstākļi tur ir. Protams, vaboles mēs salasījām, taču pirmajā piestātnē metāmies sildīties ar siltu tēju. Nu ko! Bija laba mācība! Pirms dodies uz nepazīstamām vietām, globālajā tīmeklī paskaties vismaz, kāds tur būs laiks!

Kalna virsotne bija mākoņos. Bija drēgns un smidzināja. Taču vaboles ir jāpēta neatkarīgi no laika apstākļiem

Vietējie kolēģi ekspedīcijai bija sagatavojušies labāk...

Taču kalna pakājē atkal bija mūžīgā vasara

Naktī mežā

Ekskursija naktī pa mežu ir viens aizraujošs notikums. Pirms ekskursijas es parasti izstāstu uzvedības noteikumus naksnīgā gājiena laikā. Viens no tiem ir tas, ka gājienam jānotiek pilnīgā tumsā un maksimālā klusumā. Neviens nedrīkst izmantot lukturīšus, bet mobilajiem telefoniem jābūt izslēgtiem lidojuma režīmā. Jāiet ļoti klusu, nesarunājoties, nesačukstoties, kāju liekot uz papēža, nevis velkot pa zemi. Arī apģērbs nedrīkst būt čaukstošs. Parasti mēs vienojamies - ja es priekšgalā apstājos, tad arī visiem pārējiem jāapstājas tur, kur viņi tajā momentā ir, nevis jāpienāk klāt priekšā esošajam. No pieredzes zinu, ka šis noteikums parasti ir visgrūtāk izpildāms. Pēc manas apstāšanās aizmugurē ejošie nez kāpēc gandrīz vienmēr mēģina pienākt tuvāk un neievēro mūsu vienošanos. Nakts ekskursija mežā ir emocionāli piesātināts notikums. Mēs neredzam praktiski neko. Katrs gājiena dalībnieks iedarbina savu iztēli, analizējot mežā dzirdamās skaņas. Dažiem ir mazliet bail, dažiem - interesanti, dažiem - vienkārši  piedzīvojums. Man kā grupas vadītājam ir jāseko katram troksnītim. Ja es dzirdu, ka kaut kur iekliedzas kāds putns vai zvērs, es apstājos uz minūti, lai visi varētu to dzirdēt. Bieži dzirdam čaboņu vai kritušo zaru lūšanu, kad kāds iztraucēts dzīvnieks aizskrien pa mežu. 

Nakts ekskursijās mēs esam dzirdējuši mežacūkas urkšķam, jenotsuņus rejam, mežapūces dažādus saucienus izsaucam. Gandrīz katru reizi mēs esam vērojuši mistiskās zaļās uguntiņas mežmalu zālē, ko izstaro spīdvaboles - jāņtārpiņi. Daudzi tieši nakts ekskursiju laikā pirmo reizi ierauga šīs vaboles. 

Vienreiz nakts ekskursijas laikā mēs iztraucējām turpat eglītē gulošu pelēko meža strazdu, kurš tumsā, akli lidodams, ar spārniem aizķēra vienu gājēju. Meitene dabūja pamatīgu izbīli, toties pats gājiens viņai noteikti palika atmiņā ilgu laiku. Citreiz, ejot pa mežu, mēs izdzirdējām meža cūku rukšķēšanu. Ik pa laikam iekviecās arī sivēni. Mēs laikus apstājāmies un atgriezāmies atpakaļ. Naktī satikt meža cūku baru ar sivēniem ir liels risks. Lai arī ekskursija toreiz sanāca īsa, visi bija ļoti apmierināti ar piedzīvoto. 

Vismistiskākā ekskursija bija kādu nakti Ilgās. Lauku praksē bija kārtējā Daugavpils Universitātes biologu pirmā studiju gada studentu grupiņa. Laiks nakts ekskursijai nebija izcils. Ārā spoži spīdēja pilnmēness. Nakts bija klusa, taču diezgan gaiša un pavēsa. Noinstruējis par uzvedību un iešanu ekskursijas laikā, nostājos grupas priekšā un vedu studentus mežā Melnās ejas virzienā. Lai būtu drošāk, visi saķērās rokās un gāja viens aiz otra. Pie mežmalas apstājāmies. Kaut kur tālumā pie Baltkrievijas robežas tarkšķēja vakarlēpis. Šie putni Ilgās nav retums, taču to balsis ir zīmīgas un labi paliek studentu atmiņā. Iegājām mežā. Kā parasti mūs pavadīja meža pūce, ik pa laikam neapmierināti izsaukdama savus saucienus. Kaut kāds aizdomīgs klusums. Citas skaņas nedzirdējām. Meitenes čukstus sāka jokoties, ka pilnmēnesī varbūt kāds vilkacis stāv kaut kur tālumā aiz lielajām eglēm... Mēs varonīgi gājām tālāk. Pēkšņi viena no studentēm pienāca un klusi vaicāja, vai es dzirdu, ka labajā pusē ik pa laikam kaut kas iečabas? Jā, šo čaboņu es biju pamanījis jau pirms laiciņa, tikai nezināju, kas tas ir. Tā mēs turpinājām savu gājienu, bet mistiskā pilnmēness čaboņa te vienā, te citā vietā bija saklausāma visu laiku. Nonākuši vietā, kur meža ceļš krustojas ar kvartālstigu, es pametu acis kvartālstigas virzienā un nedaudz sastingu. Tur tālumā pilnmēness gaismā zaigoja divas spožas vilka acis. Tātad vilks mums sekoja un bija mistiskās čabēšanas vaininieks. Vilki tā mēdz darīt. Šajā mežā tie jau agrāk bija manīti. Es klusu parādīju tuvāk esošajiem studentiem. Arī viņi tālumā ieraudzīja divas gaismiņas vienu otrai blakām. Taču vilks ilgi nepozēja, pagāja drusku sānis, un mēs to vairāk neredzējām. Lai arī tā bija liela veiksme grupai nakts ekskursijas laikā ieraudzīt vilka acu spīdēšanu pilnmēnesī, mēs vienojāmies, ka dosimies atpakaļ. Tomēr sajūtas bija drusku neomulīgas. Cik labi, ka topošie biologi Ilgās var kaut ko tādu piedzīvot! Spilgti emocionālus mirkļus cilvēki neaizmirst. Viņiem būs, ko stāstīt saviem skolēniem un, kas zina, varbūt radīt vienā otrā interesi par dabu un bioloģijas studijām.

Ārā spoži spīdēja pilnmēness...

Pilnmēness naktī

Ilgu gaisma 

Jāņtārpiņa tēviņš