Vaboļpētnieki ir nedaudz traka tauta. Ja mēs redzam kādu interesantu vaboli, vienalga, kur tā sēdētu, mēs centīsimies kāroto eksemplāru dabūt.
Nelielas Bulgārijas pilsētiņas Blagoevgrad nomale. Priežu mežmala uz ļoti straujas, gandrīz vertikālas metrus 400 -500 augsta paugura nogāzes. Brīvā brīdī mēs ar Aināru Pankjānu un Uldi Valaini devāmies uz turieni vabolēs. Toreiz mani interesēja ķīļgalvju ģints skrejvaboles. Es biju nospraudis mērķi atrast kaut vienu šīs ģints sugu un nofotografēt tās biotopu - vietu, kur tā dzīvo. Līdzīgos priežu mežos Vidusjūras rietumdaļā Spānijā, Mursijas apkārtnē, es atradu dažus šīs ģints eksemplārus, taču Vidusjūras austrumos mīt pavisam citas šīs ģints sugas, un man vajadzēja tās atrast. Mežā bija ļoti sauss. Arī zāle pilnībā sakaltusi. Ļoti kārotās skrejvaboles man negadījās ieraudzīt, taču manu uzmanību piesaistīja uz nogāzes augošs ļoti asu dadžu krūms, kuram iekšienē ziedēja daži ziedi. Rūpīgāk ieskatoties, uz viena no ziediem es ieraudzīju apmēram pusotru centimetru garu, iegarenu vaboli ar sarkaniem segspārniem, uz kuriem bija ovāls, melns plankums. Pēc izskata es uzreiz sapratu, kas tas ir - koksngrauzis Purpuricenus kaeleri. Pie mums Latvijā šī suga nav sastopama. Tā izplatīta vairāk uz dienvidiem - no Krievijas Lejasurālu stepēm līdz Spānijai. Šīs ģints vaboles man vienmēr ir piesaistījušas uzmanību. Daudz retu sugu, turklāt visas skaistas. Pats agrāk nevienu šīs ģints sugu nebiju ķēris. Tāpēc bez šaubām šo vaboli man vajadzēja dabūt. Taču tā visnotaļ bija neiespējamā misija.
Redzot, ka vabole mierīgi barojas uz zieda un netaisās lidot projām, es sāku apsmadzeņot variantus, kā pa gandrīz vertikālo nogāzi tikt līdz dadžu krūmam? Basām kājām vieglāk sajust substrātu un vieglāk sataustīt zāļu ciņus, taču tur tas nebija iespējams - ļoti asi akmeņi, čiekuri un skujas. Izlēmu lavīties kurpēs. Gāja visādi. Brīžiem stāvus, brīžiem sēdus, brīžiem slīdot uz pēcpuses, bet es tuvojos dadžu krūmam. Ja tur nesēdētu Purpuricenus, neviens nekad mani nepiespiestu rāpties lejā pa stāvo nogāzi. Bet ieraudzīto vaboli man ļoti vajadzēja! Tā bija vairāk goda lieta. Nosprausto mērķi to dabūt vajadzēja sasniegt! Neticēsiet, bet es ar savu augumu un masu tomēr tiku līdz dadžu krūmam. Taču tikai tagad sākās nopietnākās problēmas. Dadzis bija ļoti ass, gar malām sen noziedējis un sakaltis, bet vidū - vēl ziedēja. Vajadzēja ļoti uzmanīgi tikt līdz ziedam un ar roku sagrābt vaboli. Cimdu man nebija. Arī krekls bija bez garajām piedurknēm. Nekas neatlika - uzmanīgi bāzu roku dadzī. Sāpēja. Ļoti sāpēja, jo dadzis dūra un sakaltušie, nenormāli asie dzeloņi dūrās plaukstā un elkonī, un daudzi tur nolūza. Sāpes slāpēja lielā vēlme vaboli notvert. Vai tad tik ilgi mocījos, līzdams līdz dadžu krūmam, lai tagad ļautu vabolei aizlidot? Nē! Tā nebūs! Par spīti visam mana roka tuvojās ziedam. Tad straujš tvēriens un vienlaicīgi vairāki desmiti dzeloņu iedūrās manā plaukstā. Taču vabole neaizmuka. Tā bija satverta plaukstā kopā ar dadža ziedu, kuru es norāvu no stumbra un ātri vilku ārā no dadžu krūma. Ar otru roku piepalīdzot, pamazām saspiesto plaukstu vēru vaļā. Jā, parādījās pie zieda piespiestās vaboles segspārni. Tātad viss kārtībā - vabole ir! Paņēmis rokā notverto Purpuricenus, es to aplūkoju un pie sevis vēlreiz nodomāju - nu, traki cilvēki esam mēs, vaboļpētnieki! Lai dabūtu sen kārotu vaboli, mēs esam gatavi iet cauri ciešanām, dažreiz pat riskēt ar dzīvību. Mūs tirda kolekcionāra gēns un apziņa, ka mēs varam pārvarēt visu, lai dabūtu kārtējo retumu. Citādāk dzīve nebūtu nemaz tik interesanta!
Dadži Blagoevgrad nomalē. Šis dadzis bildēts kalna virsotnē priežu mežmalā. Oriģinālais dadžu krūms bija ļoti liels un ass, taču drošības apsvērumu dēļ, lienot pēc vaboles, fotoaparātu es neņēmu līdzi
Stāvā nogāze sākumā bija kaut cik izejama, taču tālāk tā kļuva gandrīz vertikāla
Nogāzes augājs: dažādi asi krūmi un lakstaugi
Priežu mežs kalna galā pie Blagoevgrad
Blagoevgrad pilsēta un tās apkārtne
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru