Ekspedīcijas Tadžikistānā vienmēr ir bijušas ar daudz piedzīvojumiem. Kādu reizi mans draugs Hols nolēma man parādīt Nurekas hidroelektrostaciju, kas uzbūvēta šaurā kalnu aizā uz Vahšas upes. Elektrostacijas celtniecība tika uzsākta 1961. gadā, bet pilnībā pabeigta 1980. gadā. Nurekas dambis ilgus gadus bija augstākais pasaulē, un tas bija ierakstīts Ginesa rekordu grāmatā. Tā augstums: 300 metri. Pašlaik Nurekas HES dambis ir otrs augstākais pasaulē cilvēka būvētais dambis. To pārspēj tikai 305 metri augstais Jinping - I dambis Ķīnā, kas atklāts 2013. gadā. Taču mēs braucām uz Nureku tad, kad Nurekas dambis godpilni bija pasaules augstākais dambis un mēs nezinājām, ka pēc nepilna gada tas zaudēs savas pozīcijas savam sugasbrālim Ķīnā, kuru toreiz vēl cēla pilnā sparā.
Iekāpuši Hola Toyota Rav-4, es un viņa draugs Davlats devāmies ceļā uz Nureku. Protams, kā vienmēr man līdz bija entomoloģiskais tīkliņš un puļķi vaboļu vākšanai. Ik pa laikam es lūdzu Holu pieturēt mašīnu, jo man gribējās nobildēt pa mašīnas logu redzamos skatus, bet šur tur arī pavākt vaboles. Nurekas reģionā aug labākie Tadžikistānā granātāboli, tāpēc gar šoseju bija diezgan daudz augļu dārzu, tai skaitā veselas granātkoku birzis. Varēju tikai iztēloties, cik skaisti šeit ir tad, kad granātkoki zied koši sarkaniem ziediem.
Lielākais pārsteigums man bija tad, kad tikām līdz Nurekai. Dambi vēl neredzējām, bet mūs apturēja pirmais robežsargu postenis un teica, ka tālāk nedrīkstot braukt. Protams, Hols pateica visu, ko domā par mūsu neizlaišanu robežsargiem un uzvilkts man teica, - Redzēsi, tūlīt brauksim vēlreiz, un viņi mums atdos godu salutējot! Tā, nu, viņš apgrieza mašīnu un devās iekšā pilsētā. Apjautājos, - Kurp mēs dodamies? Hols neapmierināts atteica, ka brauc pie robežsargu priekšnieka, kas ir viņa kādreizējais students. Mēs ar Davlatu palikām mašīnā, bet Hols iegāja robežsardzes nodaļas ēkā. Apmēram tikai pēc pusstundas viņš atgriezās. Tadžiku tradīcijas: jāpadzer tēja, jāparunājas...
Es tak teicu, ka tūlīt tie robežsargi mums salutēs, - ar uzvarētāja lepnumu teica Hols un iedarbināja mašīnu. Braucot garām postenim, tiešām robežsargi stāvēja miera stājā un, pielikuši roku pie savas karavīru naģenes, mums atdeva godu. Njā, tas iespējams tikai Tadžikistānā, - nodomāju es. Braucām tālāk. Kalnos pirms tuneļa bija nākamais postenis. Atkal problēmas. Minūtes piecpadsmit paaugstinātos toņos tadžiku valodā Hols kaut ko skaidroja robežsargiem. Izrādās, priekšnieks nav varējis sazvanīt šo posteni un robežsargi atkal nav zinājuši, ka mūs kā VIP personas ir jāizlaiž. Beigās viņi kaut ko sarunāja, un mēs turpinājām ceļu. Visai drīz mēs ar mašīnu jau braucām pa dambi 300 metrus virs jūras līmeņa. Pēdējais postenis. Šie jau zināja, kas mēs esam, taču Holam lika atvērt mašīnas bagāžnieku. Tas atkal sadusmoja Holu. Tu ko domā, es Tev akmeņus šeit nozagšu, ka Tu man liec atvērt bagāžnieku?! Mēs visi cienījami cilvēki, kāpēc Tu liec man bagāžnieku taisīt vaļā? - skandalēja Hols un savu panāca. Bagāžnieku neatvēris, viņš brauca tālāk. Tad dambja malā apstājās. Mēs izkāpām, un es uzreiz metos fotografēt. Skati no pasaules augstākā dambja bija izcili. Žēl, ka laiks ne visai. Visapkārt draudīgi ducināja pērkons. Tad Hols piedāvāja nopeldēties ūdenskrātuvē. Viņš jautāja, vai es esot peldējis apmēram 300 metrus dziļā ūdenskrātuvē? Protams, ka nē, - es teicu un devos peldēties. Ūdens bija vienkārši lielisks. Saulē iesilis, tīrs, dzidrs... Patiesa bauda karstā dienā pēc nogurdinoša ceļa. Kas zina, vai vēl kādreiz dzīvē izdosies Nurekas HES ūdenskrātuvē nopeldēties?
Nopeldējušies, atpūtušies, nedaudz ieēduši, devāmies atpakaļceļā. Tikai tad man Hols pastāstīja, ka Nurekas HES ir viens no visvairāk apsargātajiem objektiem Tadžikistānā, kur ārzemniekus nelaiž pat tuvumā. Tā ir viena no visstingrākajām robežsardzes zonām. Un tu, ārzemnieks, aiz nez cik robežsargu posteņiem tikko peldējies visaizliegtākajā zonā... Nē, to grūti aptvert ar eiropieša prātu! Tas iespējams tikai Tadžikistānā. Tā tas bija un būs. Hola izsišanas spējas ir apbrīnojamas! Ne velti universitātē esmu dzirdējis vietējo gudrību, ka Universitāte bez Hola ir tas pats, kas futbols bez gola...!
Ja es sākumā būtu zinājis, ka mēs dosimies uz vietu, kur ārzemniekus nelaiž, es nebūtu piekritis braukt. Taču es to nezināju. Un to nezinādams, es peldējos pasaules otra augstākā dambja ūdenskrātuvē, es skatījos no dambja uz Vahšas upi, lejā mutuļojošo ūdeni un pilnīgā labsajūtā elpoju mitro un reti svaigo gaisu. Un kas būtu, ja Hols man to visu būtu izstāstījis sākumā? Visdrīzāk, es to nekad nepiedzīvotu, ko man izdevās piedzīvot, pateicoties maniem tadžiku draugiem! To es gaužām novērtēju. Vaboļpētniekiem gadās arī tādi piedzīvojumi.
Nurekas HES ūdenskrātuve
Nurekas HES dambis
Pelde Nurekas HES ūdenskrātuvē
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru