Pētot vaboles, dzīvē daudz kas ir piedzīvots, taču kaut ko tādu es redzēju pirmo reizi. 2020. gada 17. jūnijs. Kurzemes ekspedīcijas otrā diena. Zigzagiem izbraukta lielākā daļa Kurzemes. Laiks lielisks, saule, gandrīz bezvējš, silti. Vaboles visur! Ko vairāk var vēlēties vaboļpētnieks?
Šajā ekspedīcijā mani pārsteidza viena koksngraužu suga - Clytus arietis. Agrāk Latvijā tā bija ļoti reta suga. Šajā Kurzemes ekspedīcijā es to atradu praktiski katrā piemērotā vietā, kur apstājos. Turklāt lielā skaitā. Un piemērotu vietu Kurzemē daudz - saulē apspīdētas ziedošas gārsas mežmalās pie lieliem ozoliem un citiem platlapju kokiem.
Ieraudzījis piemērotu vietu mežā starp Alsungu un Ēdoli, nolēmu piestāt un paskatīties šīs vaboles. Izcirtuma mala, mežs, kurā redzami pāris lieli ozoli, daudz ziedošu gārsu un ērta šosejmala, kur apstāties, lai netraucētu citiem braucējiem. Piestāju! Atvēru mašīnas durvis un ozolā sadzirdēju kaut kādu kņadu. Kas tur notiek? Caur koka vainagu lāgā neko nevarēja saredzēt. Pēkšņi no tā izkrita brūni pelēka bumba, kas griezdamās iegāzās zālē, un tad no zāles izvēlās uz asfalta tieši priekšā manai mašīnai. Stāvu, mute vaļā no izbrīna, un nevaru saprast, kas tikko notika. Skaidrs viens, kaut kas cīnās. Tad ieraudzīju divas kuplas astes un sapratu, ka cīniņš izcēlies starp divām vāverēm - viena bija brūna, otra tumši pelēka. Droši vien vēl ilgi abas saķērušās kūleņotu man pie kājām pa asfaltu, ja garām nenobrauktu mašīna. Tas atvēsināja vāveru prātus, un tās pašķīrās, katrai uz savu pusi ieskrienot mežā.
Kad vāveru cīniņš bija beidzies, devos apskatīt ziedošās gārsas. Jā, protams, arī šeit uz ziediem sēdēja šis dzeltensvītrotais koksngrauzis. Vāveru saceltais tracis to neiztraucēja.
Vāvere
Koksngrauzis (Clytus arietis)
Clytus arietis
Saulē izgaismoti gārsu ziedi zem lieliem ozoliem - tipisks Clytus arietis biotops
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru