Vaboļpētnieka piedzīvojumi: Pachyrhynchus miltoni

Pachyrhynchus miltoni ir ļoti reta un ļoti skaista smecernieku suga, kas pasaulē pagaidām zināma no Marilog apkārtnes Mindanao salā. Pavisam nesen, 2016. gadā, šo sugu atklāja un aprakstīja divas pētnieces: filipīniešu zinātniece Analyn Anzano Cabras no Mindanao Universitātes un latviešu vaboļpētniece Anita Rukmane no Daugavpils Universitātes. Turklāt suga tika aprakstīta pēc viena vienīgā uz to laiku zināmā eksemplāra. Tā nosaukta mūsu kolēģa, filipīniešu biologa un vaboļpētnieka Miltona Normana Medinas vārdā.

Tā nu sanāca, ka 2018. gada ekspedīcijā Mindanao salā mums bija ieplānota viena no apmetnes vietām tieši Marilog apkārtnē. Es nopriecājos! Kas zina, ja nu mums izdosies atrast arī šo sugu? Tā būtu īsta sensācija! Pēc iekārtošanās vietējā viesu namā, mēs uzreiz devāmies uz džungļiem vaboļu medībās. Kopumā Marilog apkārtne ir cilvēka spēcīgi ietekmēta, taču vietām tomēr bija saglabājušies dabisko džungļu fragmenti. Arī lieli tropiskie koki bija redzami šur tur. Tas priecēja. Skaidrs bija viens - Pachyrhynchus šeit ir, jo turpat blakus viesu namam uz apstādījumos augošo koku lapām ieraudzījām pirmos eksemplārus. Vienu atradu pat uz kakao koka lielajām lapām. Super! Patiess prieks bija pirmo reizi rokās paturēt dzīvas šīs skaistās vaboles. Aiz nelielas pļavas kalnu nogāzē starp vairākiem klinšu bluķiem bija izvietojies neliels ar papardēm aizaudzis mežs. Devos uz turieni. Tur uz lapām redzēju vienu smilšvaboli, kas, pamanījusi mani, zibenīgi nozuda mežā. Noķēru pāris koksngraužus, bet tās bija Mindanao salā diezgan bieži sastopamas sugas. Tālāk taka stiepās lejup pa nogāzi starp divām stāvām klintīm. Pēkšņi sajutu pierē triecienu un ļoti dedzinošas sāpes. Kas tas? Es sastingu! Pēc neilga laika līdzīgas sāpes sākās kājā. Tas bija nepatīkamākais moments, kāds tika piedzīvots Filipīnu ekspedīcijā. Es metos atpakaļ mežmalas virzienā. Tikai vēlāk es sapratu, ka tās bija dzēlējskudras, kas kaut kur starp klintīm bija izveidojušas savu skudru pūzni. Vairāk tajā mežā es negāju. Kaut kā negribējās ar tām vēlreiz tikties.

Vakarā mežmalā mēs izlikām gaismas ekrānu, iedarbinājām ģeneratoru un sākām spīdināt. Uz gaismu lidojošo kukaiņu daudzums nebija liels. Nakts bija skaidra un pavēsa. Mežā starp kokiem augšā-lejā lidinājās mazas gaismiņas. Tās bija spīdvaboles. Nedaudz pavērojis tās, atgriezos pie ekrāna. Ja būtu tveicīga un apmākusies nakts, tad noteikti kukaiņu aktivitāte ap lampu būtu nesalīdzināmi lielāka. Kaut kur pēc vieniem naktī devāmies pie miera, taču ilgi negulējām. Filipīniešu kolēģi cēlās meklēt Pachyrhynchus vaboles saullēkta laikā. Tas esot labākais laiks to ķeršanai. Piecēlos arī es. Kolēģes nebija tik smaidošas kā parasti. Esot slikti gulējušas, jo es esot krācis. Nedaudz pajokojušies, devāmies uz džungļiem. Uz saules izgaismotajiem koku stumbriem ik pa laikam varēja ieraudzīt kādu no Pachyrhynchus ģints pārstāvjiem. Izrādās, vēsajos un it īpaši vējainajos vakaros daudzi īpatņi nokrīt no augsto koku vainagiem zemē, un tad, rīta saulē iesiluši, tie dodas pa koku stumbriem atkal līdz vainagiem. Šīs vaboles nelido, tāpēc tās viegli pamanīt uz saules izgaismotajiem koku stumbriem. Pagājis nedaudz tālāk, uz kāda gumijkoka resnā stumbra es ieraudzīju līdz šim neredzētu šīs ģints sugu. Es sastingu. Apmēram pusmetru zem vaboles pie koka stumbra pieliku entomoloģisko tīkliņu un tikai tad ar roku mēģināju satvert vaboli. Ja gadījumā kritīs, lai iekrīt tīkliņā. Man izdevās! Vabole neiekrita tropiskajās zālēs! To satvēris, es uzliku uz plaukstas un aplūkoju. Vabole bija kā no zelta - metāliski spīdīga, ar purpurkrāsas ķermeni un segspārniem ar zaļiem plankumiem un šķērsjoslām uz tā. Jā! Tas ir Pachyrhynchus miltoni! Otrais zināmais eksemplārs pasaulē! Tā noteikti bija šīs ekspedīcijas lielākā sensācija! Man izdevās! Apskatījis desmitiem citu stumbru, vairāk neatradu nevienu šīs sugas pārstāvi. Priecīgs skrēju uz viesu namu, lai vaboli parādītu šīs sugas atklājējām Analyn un Anitai, kā arī seram Miltonam, kura vārdā suga tika nosaukta. Miltons paņēmis vaboli rokās, priecājās kā bērns! Skaista ir mana vabole! - viņš noteica un pēc laiciņa to atdeva man atpakaļ. Tajā dienā šo sugu atrada arī vairāki citi kolēģi. Mums izdevās ne tikai atkārtoti atrast šo sugu, turklāt diezgan lielā skaitā, bet arī safotografēt tās dzīvesvietu jeb biotopu, kur tā sastopama. Filipīnas ir viena no bioloģiski daudzveidīgākajām valstīm pasaulē, taču pēc zinātnieku aplēsēm labi, ja 40% no tās biodaudzveidības ir izpētīti. Pārējais zinātniekiem vēl ir jāatklāj!